MARKSISMA-ĻEŅINISMA BALTĀ NAMA AMORI* ( Nams Rīgā, Valdemāra ielā 35)

Vita Banga, Jānis Lejnieks

 “Baltais nams” Rīgā -- skaidra lieta, tā ir Opera, kurai šo pavārdu ir nostiprinājis Mariss Vētra ar savu šāda pat nosaukuma atmiņu grāmatu. Tomēr izrādās, ka Rīgā ir vēl viens balts nams, kura vēsture jau pieder trijiem gadsimtiem un arī ir uzmanības vērta. Šo nelielo un ārēji necilo ēku, kuru ar zināmu atlaidi var arī dēvēt par pilsētas villu, jo tā celta vienai ģimenei un atrodas Rīgas centrā uz suverēna gruntsgabala, kura dziļumā ir dārzs, mēs visi vairāk vai mazāk pazīstam. “Baltais nams” gan ir mainījis krāsu, tomēr ir labi pamanāms, pat būdams burtiski “iespiests” starp diviem piecstāvu īres namiem.

Gruntsgabals Pēterburgas Ārrīgā Nikolaja, tag. K.Valdemāra ielā 35 aizpagājušā gadsimta 70. gados pieder baronam Eduardam Volfam-Štomerzē (Wolf-Stomersee). 1874. g. pēc īpašnieka pasūtījuma arhitekts Gustavs Rūdolfs Vinklers izgatavo projektu koka ēkai visai plašā gruntsgabalā, kurā izvietojas arī zirgu stallis.(1) Vienstāva nams, kuram tikai pagalma pusē dažas telpas ir jumta stāvā, tiek būvēts līdz ar ielas būvlaidi. Būvprogramma salīdzinājumā ar gruntsgabala iespējām ir niecīga, un arhitektam jālieto dažas “viltības”, lai padarītu ēku vismaz optiski lielāku. Vinklers fasādi paaugstina ar atiku jeb sienu virs galvenās dzegas un ēku ielas ainavā izceļ ar tās vidusdaļā novietoto frontonu. Villa dekorēta eklektisma stilā, īpaši bagātīga ir durvju kokgriezumu ornamentācija.
Rīga tolaik jau ir ceļā uz augstāko punktu savā attīstībā -- “zelta laikmetu” jeb garo desmitgadi starp Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Pirmā pasaules kara sākumu. 19. gs. vidū tika “pārrauti” pilsētas viduslaiku nocietinājumu mūri un strauji var attīstīties būvniecība teritorijā, kuru tagad saucam par Rīgas vēsturisko centru -- Pasaules kultūras mantojuma vietu. Ostas dzīvei un rūpniecībai strauji augot, parādās pilsētas villas. Protams, Volfa-Štomerzē namu pagrūti salīdzināt ar dažus gadus vēlāk celtajām lielajām villām, piemēram, 1876. g. uzcelto lieltirgotāju Pfābu dzimtas namu K. Barona ielā 12, kuru rīdzinieki labāk pazīst kā Benjamiņu namu, jo to 1928. g. nopirka latviešu preses magnātu ģimene. Padomju varas gados zināms arī kā Rakstnieku savienības māja.
Divdesmitajos gados jaunajā Latvijas valstī bija radušās daudzas jaunas institūcijas un organizācijas, kuru izmitināšanai bija nepieciešamas nelielas ēkas Rīgas centrā.. Bagāto Rīgas pilsoņu, piemēram, Mencendorfu, Jakša un citu, pilsētas villas mainīja īpašniekus vai vienkārši ieguva jaunus īrniekus, jo deva telpas ārzemju pārstāvniecībām un vēstniecībām. Krietna to daļa ir atgriezusies vecajos namos nesen, Latvijai atgūstot neatkarību, kad okupācijas gadu režīma iestādes pameta Rīgu.
Arī daudzas jaunradītās organizācijas meklēja sev telpas. Bagātākās no tām atļāvās nopirkt namus Vecrīgā vai tās tuvumā. Latvijas Tirgotāju savienībai nav pa kabatai pilsētas villa bulvāru lokā, tā meklē sev piemērotākas telpas tālāk no vecpilsētas, “piecstāvu pilsētā” un tās arī atrod K. Valdemāra ielā 35. Tirgotāju organizācija 1925. g. septembrī mums jau zināmo ēku nopērk(2) un pasūta arhitektam E. Laubem tās pārbūves projektu. Celtne izrādās samērā nolaistā stāvoklī, jo jālabo jumts, jāremontē fasāde, skursteņi, durvis, grīdas.
Pats galvenais -- villa, kuras izmērs nepārsniedz krietnas savrupmājas lielumu, ir jāpārvērš par sabiedrisku ēku. Asi ir izjūtams lielākas kopējas telpas trūkums, kur pulcēties tirgotājiem “savā namā”, jo īrēt telpas tagad, īpašnieka statusā, būtu vienkārši smieklīgi. Arhitekta izvēle ēkas pārbūvei nevar būt nejauša -- tas ir profesors Eižens Laube, LU Arhitektūras fakultātes dekāns, viens no universitātes pirmajiem rektoriem, varbūt pati prominentākā persona Latvijas XX gadsimta būvvēsturē, arhitekts, kurš trīsdesmitajos gados kļūs par Ulmaņa “galma arhitektu” un bez jebkādiem konkursiem saņems nozīmīgākos valsts pasūtījumus.
E. Laube 1926. g. novembrī Rīgas būvvaldē iesniedz projektu, kurš paredz gruntsgabala dziļumā esošajai ēkai piebūvēt kluba telpu, zem tās izbūvējot arī plašas apdzīvojamas pagraba telpas. Jaunās vienstāva mūra ēkas fasādi arhitekts projektē savā un klientu iecienītajā neoeklektisma stilā ar renesanses laikam raksturīgajiem lielajiem pusaploces logiem. Kopējo grezno iespaidu vairo balustrāde dzegas augšdaļā.. Zāles interjerā sienas tolaik rotāja to apgabalu ģerboņi, kur bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvniecības. Pierādījumam kalpo saglabātais daiļkrāsotāja F. Ekerta darbu apraksts, kurā minēts, ka “sienas krāsojamas ar ģerboņiem un izdaiļojamas ar vinjetēm”.(3) Šajā pašā laikā arhitekts pārmaina zāles interjeru vecajā ēkas daļā, telpu bagātinot ar kolonnām un jauniem kamīniem.
Latvijas Tirgotāju savienības plāni ir vēl plašāki. 1927. g. martā E. Laube paraksta savu dārza iekārtojuma skici ar mūzikas paviljonu un baseinu, kas gan nav realizēta. Vienlaikus klients Rīgas būvvaldei lūdz atļauju nojaukt vienstāva mūra zirgu stalli un vāgūzi. Ēkas vērtība 1927. g. pēc veiktajiem darbiem ir pieaugusi līdz 259 847 latiem. Pēc pārbūves nams, kā tagad mēdz teikt, “nokļūst apritē”, šeit notiek tirgotāju sanāksmes un banketi, uzaicinot arī Rīgas mākslas pasaules prominences.(4) Kā atceras arhitekts Andrejs Holcmanis, kādā no pasākumiem viņš saticis pašu Vilhelmu Purvīti.
Nams sākas ar parādes ieeju, kur uz durvīm palicis 20. gados izveidotais uzraksts “Esat sveicināti”, kas pamudina doties iekšā. Šveicara vieta tolaik atradās ieejas labajā pusē aiz glīti stiklotām durtiņām, no kurienes viņš vēroja ienācējus un sniedza tiem paskaidrojumus, ja tādi bija vajadzīgi. Jau vestibilā par Rīgas amatnieku meistarību stāsta greznais spoguļa rāmis un ozolkoka kāpnes uz otro stāvu. Uz kāpņu doka kādreiz sēdēja un savās ķepās turēja tirgoņu ģerboni kokgriezumā darināts lauva. Tagad vien vitrāža ar tīmeklī iekarinātu zirnekli rotā kāpņu telpas logu. Pārējās lielākās telpas bija: priekštelpa, kurai pieslēdzās kabinets, garderobe, ēdamzāle, salons, deju zāle un kluba telpa.
Seno godību visvairāk apliecina ēdamzāle, kuras tumši brūnās linkrusta tapetes imitē ādu un stūrī, kā aizsapņojusies par senajiem laikiem, stāv vecā krāsns. No ēdamzāles izbūves saglabājies lodziņš, pa kuru pasniegts ēdiens, un niša, kur stāvēja servējamie trauki. Salons ir neliels, toties bagātīgi dekorētiem griestiem, kur redzami omulīgi amori, ziedi un kartušas. No gaisīgā salona ieeja ved deju zālē. Tur viss kalpo svētku izjūtas radīšanai: parketa zīmējums saskaņots ar gaišo sienu krāsojumu, bet kolonnas piešķir svinīguma iespaidu. Bagātīga ir griestu apdare, kurai kādreiz bija arī atbilstoši gaismas ķermeņi.
No gaiteņa pa kreisi atradās saimniecības telpas, tām bija arī atsevišķa, t.s. melnā jeb ķēķa, ieeja. Laikā, kad mazajā pilsētas villā vēl saimniekoja konsula ģimene, šajā ēkas spārnā izvietojās dzīvokļa intīmā daļa ar mājasmātes buduāru. Augšstāvā bija guļamistabas un bērnistaba ar telpu guvernantei.
Trīsdesmito gadu nogalē ēkas interjers ir jau diezgan lietots un arī tirgotāju rocība ir pieaugusi. 1938. g. jūlijā Latvijas Tirdzniecības kamera varēja uzsākt sengaidīto remontu.(5) Tā pamanāmākā daļa ir fasādes krāsojums baltā krāsā. Tieši pēc šo darbu veikšanas ēka uz kādu laiku iegūst savu nosaukumu “Baltais nams”. Krāsotāja darbus veic daiļkrāsotājs F. Ekerts, kas pirms tam iesniedz smalku savu darbu apraksta un izcenojuma tāmi - logi un durvis ar svina balto krāsu; fasāde ar svina balto.
Pēc apraksta (6) var secināt, ka “kamīna istabā uzliktas jaunas tapetes, izgatavoti bērza koka galdi ar atvilktnēm; esošajām durvīm viena puse un abas malas glīti un izturīgi noklātas ar 4 mm biezu bērza finieru, kodinātu un pulētu tumši sarkanā tonī pēc paneļa toņa parauga.”
Remonti notiek arī citur, Baltajā zālē tiek izlabots parkets, dāmu istabā sienas un griesti aplīmēti ar “pirmā labuma” gaišām tapetēm, vestibila sienas krāsotas “ar eļļas krāsu un vienreiz ar blāvu vaska krāsu. Siena iedalāma pildiņos un izdaiļojama iepriekš ar krāseļļu, paotējot un vairākas reizes stiepnējot tonētas līmes krāsā”.
Jau pirmajos padomju okupācijas mēnešos mūsu “baltā nama” vārds izzuda no rīdzinieku leksikas. Pilsētas villas tika pielāgotas dažādu iestāžu vajadzībām, tāpat kā greznie īres nami -- pārveidoti par komunālajiem dzīvokļiem. No aculiecinieka, franču diplomāta, dienasgrāmatas: “Pirmdiena, 1940. g. 29. jūlijs. Vakar jauns ienācēju pieplūdums. Lai izmitinātu krievu virsniekus, divpadsmit stundu laikā tika “iztīrīti” vecie kvartāli starp Hanzas un Valdemāra ielām. Visas mēbeles sakrāva smagajās mašīnās. Jo ļaunāk tiem, kas tajā brīdī atradās jūrmalā. Viņu dzīvokļu durvis tika uzlauztas. Rēdera Grauda villa pašā pilsētas centrā, ko iekāroja krievi, arī tika atbrīvota dažās stundās. Tā ir viena no skaistākajām un labāk uzturētajām mājām Rīgā. Īpašnieks droši vien bija patvēries zaļumos. Rīgā varas iestādes seko, lai ģimenes neaizņem lielāku platību, nekā tām nepieciešams, un lai visas istabas tiktu izmantotas. Viena istaba uz cilvēku ar noteikumu, ja tā nav pārāk liela, -- tas ir maksimums, ko atvēl režīms. Velti piebilst, ka salons un ēdamistaba ir aizliegti kā buržuāziski.”(7)
Latvijas Tirgotāju savienībai rekvizētais nams kļuva par vienu no Latvijas Kompartijas īpašumiem un pēc vēlākajiem remontiem pazaudēja savu balto krāsu. Bagātīgā nama iekārta tika sadalīta dažādām iestādēm, bet daža laba lieta nokļuva pie augsta ranga virsniekiem, partijas un padomju darbiniekiem. Jau 1940. g. nama komandants pieprasīja un saņēma Rīgas būvvaldes atļauju Balto zāli sadalīt ar finiera starpsienām. Domājams, kādreizējā zāles vestibila vietā tika iekārtoti kabineti katra partijas funkcionāra vajadzībām. Vēlāk, līdz pat astoņdesmitajiem gadiem, kad uzcēla Politiskās izglītības namu, tagadējo Kongresu namu, šeit darbojās Marksisma- ļeņinisma universitāte. Lektoru vidū bija arī šodienas prominences, piemēram, filozofs V. Zariņš u.c. Nebija jau tā, ka lekcijas būtu piesātinātas tikai ar “sarkano ideoloģiju”, jo pasniedzēja paša izvēle noteica mācību saturu. Arī šo rindu autors tur marksisma-ļeņinisma estētikas vietā pirmo reizi iepazinās ar Kafkas, Kamī un citu eksistenciālistu darbiem. Astoņdesmitajos gados namā iekārtojās zinību biedrības un nodibināja “Tehnikas pili”. Tagad ēka ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras īpašums un tajā atkal notiek saviesīgi pasākumi, konferences un izstādes.
Rādās, ka necilā nama, viena no nedaudzajiem, kas saglabājies Valdemāra ielā, liktenis būs labvēlīgs. Pēteris Blūms, 1996. g. rakstot par koka Rīgu, mūsu “Balto namu” piemin kā pirmo. “Par koka Rīgu domā un reizēm atceras. Ir gandarījums un prieks, ja acs fiksē tikko sajūtamu procesa sākumu -- ar pašcieņu un bez mazvērtības kompleksiem -- atjaunotās un sakoptās koka ēkas K. Valdemāra ielā 35.”(8) Kādreizējā “Baltā nama” simtgadīgo amoru bultas ir atvairījušas vairāku ideoloģiju, arī marksisma-ļeņinisma, uzbrukumu. Varbūt kādreiz vaiņagosies arī viņu sapņi -- atgūt “Baltā nama” ārējo tēlu. Ortodoksālie pieminekļu sargātāji varētu iebilst, ka sākotnēji ēka nebūt nebija balta. Jā gan, bet vai “Baltais nams” neskan gaiši un cerīgi, un tieši šīs īpašības mūsdienu Rīgas centrā ir deficīts!

Atsauces
1.CVVA f.2761., a.3., I.2042
2.CVVA f. 1691 a. 2 I. 236. Arhīva lietā ir 1925.g. 3.19.09. Zemes grāmatas akts, kas apliecina, ka konsula atraitne Johana (Jeanne) Šarlote (Charlotte) Korneliusa meita Sturc, dz. Lagervey, pārdod ēku Latvijas Tirgotāju savienībai par 84 000 zelta latiem.
4.LVVA f 1691., a. 2 I. 234, 38.lpp.
5.“Jaunā Nedēļa”, 1927., Nr. 8 un Nr. 10
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera nodibinājās 1934.g. 24.decembrī, ietverot arī Latvijas Tirgotāju savienību.
6.LVVA f 1691., a. 2 I. 234, 5.lpp.