Bieriņu muižas vēsture
Sakarā ar nu jau paredzamo Mārupītes krastu iespējamo pārveidošanu par īpašu Rīgas dabas parku, jāpastāsta par interesantu atradumu šajā pilsētas daļā. Mārupītes vidustece ap Kantora un O.Vācieša ielu iekļaujas Rīgas mikrorajonā Bieriņos, ko ieskauj K.Ulmaņa gatve, Lutriņu iela, Codes iela un Tēriņu iela. Tomēr, kā izrādījās, ļoti maz cilvēku šodien vairs zina, ka šis mikrorajons savu nosaukumu ir ieguvis no XIX gs. beigās celtās Lindenruh (latviski Bieriņu) muižas, kura bijusi ilggadīgas un plašas dižciltīgu muižnieku dzimtas Bērenu-Rautenfeldu vasaras rezidence un majorāta īpašums. Laikam tāpēc pat Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija speciālistiem un koka arhitektūras ekspertiem 2004.gada jūnijā vēl bija pilnīgs jaunums tas, ka pati Bieriņu muižas ēka šodien ir apmierinoši saglabājusies, un tā atrodas Kantora ielā 10 (grupa 106, grunts 402). Tā joprojām ir biezi apdzīvota, dzīvo savu dzīvi un tādējādi izrādījās kā vēl viens negaidītā kārtā pilnīgi aizmirsts, pat līdz šim "pazaudēts" Rīgas koka apbūves liecinieks pašā Rīgas Zemgales priekšpilsētas centrā!
Tagad saglabājies un lietojams ir tikai muižas Lindenruh latviskais nosaukums — Bieriņu muiža, kas tautas mutē lietots jau diezgan sen. Vārds, šķiet, ir cēlies no muižnieka dubultā uzvārda pirmās daļas (Bērens-Bieriņi), lai gan ir arī citas versijas.
Dižciltīgo muižnieku ligzdas
Laikā no XVII gs. beigām līdz apmēram XIX gs. 80.gadiem netālu no Rīgas toreizējām dienvidu robežām veidojās plašs (līdz 3000 ha) zemes īpašums ar savu administratīvo centru, ko sauca par Lindenrū (latviski Bieriņu) muižu. Tā piederēja vienam nozarojumam no plašās Bērenu fon Rautenfeldu (turpmāk B.f.R.) dzimtas. Lindenrū muižu centri, vienkāršāk — pašu "muižu", patiesībā bija divi, un tie oficiālajos dokumentos konsekventi par Bieriņu muižām tika dēvēti tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. Bija vecā muiža, kas celta ap 1800.gadu un atradās tagadējā Mārupes pagastā, Kantora ielā 97, un kam visapkārt pletās bieži priežu meži un kūdras purvi. Tomēr mežus ap šo muižas centru drīz izcirta, izcirtumus iznomāja, un medību centra vajadzībām vecā muiža vairs nederēja.
Tad nu B.f.R. dzimta kā savu jauno vasaras mītni ap 1870.gadu izvēlējās daudz tuvāk Rīgai. Jaunajai muižai vieta tika izvēlēta Mārupītes un tās attekas ielokā, Kantora ielā 10, cieši pie ceļa no vecās Lindenrū (Bieriņu) muižas uz Rīgas pilsētu, turklāt vietā, no kuras ērti varēja pārvaldīt jaunākos, jau Rīgā atrodošos izrentētos B.f.R. zemes gabalus.
Jauno Bieriņu (sākumā vēl sauktu par Lindenrū) muižu pārvaldīja secīgi Heinrichs Eberhards Bērens f. Rautenfelds (1822—1895), Heinrichs Augusts Bērens f. Rautenfelds (1850—1896) un viņa atraitne Teofila Anna Margarēte Bērens f. Rautenfelde (de facto kopš apm. 1898.g. līdz 1924.gadam). Šai 1924.gadā, turpinoties Latvijas zemes reformai, jaunās Bieriņu muižas ēka līdz ar aptuveni 11 ha zemes tika piespriesta nākamā Rautenfelda (Heinricha [1882—1929]) sievai Elizabetei Emilijai Bērenei f. Rautenfeldei kopā ar viņu diviem dēliem. Pēdējā jaunās Bieriņmuižas īpašniece vairs nebija vāciete, bet latviešu zemnieka meita, dzimusi Kuģenieks, vīrs Heinrichs viņu apprecēja dramatiskos apstākļos pret savu vecāku gribu.
Jaunā Bieriņu muiža
Šī muižas ēka jau pēc ieceres tika celta nevis kā muižnieku ģimenes mītne vien, bet ar kombinētām funkcijām. Mājas kungu galu apdzīvoja paši Rautenfeldi, bet otru, muižas vienkāršāko galu, iespējams, jau no sākta gala apdzīvoja arī citi ļaudis. Jaunajai Bieriņu muižai iepretī otrpus vienlaikus Mārupītei un Kantora ielai tika uzcelts muižas pārvaldes kantoris, un tieši no tā tagadējā Kantora iela arī ir ieguvusi savu nosaukumu.
Netālu no galvenās ēkas atradies zirgu stallis — kūts kopā ar divām dzīvojamajām telpām, un netālu no kungu mājas vēl atradusies neliela kalpotāju dzīvojamā mājiņa. Jaunās Bieriņu muižas komplekss — kungu māja, stallis, kalpotāju mājiņa un kantora namiņš nemainītā veidā kā īpašnieku vasaras mītne kalpojusi vismaz līdz Pirmajam pasaules karam.
Kopš 1925.gada, kad Elizabete Emilija Bērens f. Rautenfelde reāli pārņēma Bieriņu muižu savā rīcībā, pēdējā mērķtiecīgi sāka pārveidoties par īres māju un muižas iekšienes telpas sākumā tika nodalītas ar slēgtām durvī, pēc istabu dabiskā, iepriekšējā izvietojuma; mājā 1928.gadā jau bija 14 atsevišķu dzīvokļu. 1938.gadā vecā staļļa guļbūve nojaukta, kalpotāju mājiņai piebūvēti malkas šķūnīši, un galvenais — jaunā Bieriņu muižas iekšiene nu jau oficiāli tiek pārbūvēta par 14 dzīvokļu īres namu, kurā tikai pirmais dzīvoklis bijis domāts kādam no Rautenfeldiem — Elizabetei Emilijai, jo dēliem jau bija uzceltas savas mājas citur. Celtniecība apstiprināta 1939.gadā Rīgas būvvaldē, ievērojot tālaika būvnormatīvus — ka jebkurai vairākstāvu koka celtnei jau vismaz vienai trepjutelpai vajadzēja būt ar ugunsdrošām mūra sienām. Tāpēc viena kāpņu telpa bija un palika no koka, bet otra pārveidota par mūrētu un velvētu čaulu. Ēkas ārpuse kopumā palika tāda, kāda bija agrāk. Tātad tā bija koka divstāvu ēka ar mansarda jumtu, ar terasi dienvidrietumu pusē, verandu ēkas dienvidaustrumos un pagrabiem.
Ap muižas ēku un uz dienvidiem no tās pamazām ieauga biezs parks, ko izveidoja par jauku pastaigas vietu ar sarežģītu celiņu labirintu. Muižas ēka ir pārcietusi vairākus postījumus. Pēc Pirmā pasaules kara ēkai bija daļēji izdedzis jumts, ko pielaboja, iespējams, vēl paši Rautenfeldi. Kā jau minēts, 1939.gadā tika sākti pārbūves darbi pēc vienota inž. arh. A. Bramfelda plāna. Taču līdz 1940.gada 17.jūnijam Rautenfeldi ēkas pārbūvi paspēja pabeigt tikai par 80%, un pārējos darbus pēc nacionalizācijas citi "saimnieki" pabeidza vairāk vai mazāk haotiski, tā ka galīgā muižas pārbūvētā celtne vismaz jumtu veidojumā pilnībā neatbilda sākotnējam projektam.
Tomēr galvenais bija sasniegts — no muižas ēkas tika izveidots īres nams ar 14 dzīvokļiem, tagad nu jau jaunās Latvijas PSR iedzīvotājiem. Kaut kādas pārbūves notika arī pēc Otrā pasaules kara, piemēram, ēkas terasi nojauca, verandas vietā izbūvēja dzīvokli, ierīkoja divus garus ķieģeļu skursteņus un ieviesa vēl citas izmaiņas. Galu galā ēkas zaudēja savu sākotnējo ārēji diezgan komplicēto, bet stingri simetrisko izskatu, tomēr paturēja galveno mērķa funkciju — īres nama būtību. Padomju laikā ēka tika apšūta ar tumšsarkani brūniem koka dēļiem, un daļa jumta ir ar krāsota skārda, daļa šīfera segumu.
Bieriņu muižas šodien. Ko darīt?
Vecā Bieriņu (Lindenrū) muiža tagad ir pilnīgi iebūvēta jaunajā Mārupes vidusskolas ēkā (Kantora ielā 97), un no tās labi saglabājušies vienas ēkas pamati un stāvs, kas apšūts ar koka dēļiem un izolējošām plastmasas plātnēm.
Jaunā Bieriņu (Lindenrū) muiža ir sagaidījusi mūsdienas tāda, kā ir aprakstīts, turklāt ir diezgan nolaista, ar nesakoptu apkārtni, tomēr vēl senatnīgi majestātiska un pa gabalu izceļas parka ainavā. Māja un zemes nogabals ap to kopš XXI gs. sākuma tika atdots atpakaļ tās īpašnieku pēctečiem — Rautenfeldu ģimenei, no kā viena ceturtdaļa jau ir pārdota mājas pieciem jauniem līdzīpašniekiem.
Rīgas pašvaldībai vairs nav iespējams muižu pārbūvēt, to neatsavinot, un muižas atsavināšana diez vai pašlaik būtu lietderīga. Toties Bieriņu muiža noteikti būtu iekļaujama Mārupītes dabas parka sastāvā kā tās centrālais būvķermenis. Liekas, ka būtu lietderīgi aizliegt muižas tagadējiem īpašniekiem celt uz "jaunās Bieriņu muižas" zemes gabala neiederīgas, ar muižas sākotnējo veidolu nesaskaņojamas celtnes, un pats zemes gabals noteikti būtu jāsakārto no piegružojuma.
Bieriņu muižas domājamās puses īpašnieks ir ārvalstnieks, bet vairāku citu daļas ir nelielas, un varbūt pašvaldībai tomēr ir iespējams kādu daļu celtnes atsavināt, to atpērkot vai apmainot pret vienu vai vairākiem dzīvokļiem citā vietā, turklāt pie tam visiem īpašniekiem kopīgi sakārtot visu mājas būvi. Ēkas kādā daļā tad varētu ievietot kādu Mārupītes dabas parkam piederīgu iestādījumu — kafejnīcu, tūristu centru, suvenīru veikaliņu vai tamlīdzīgi.
Viens šķiet skaidrs — jaunās Bieriņu muižas tagadējiem īpašniekiem būtu jāsaprot sava mitekļa svarīgums, kā sava laika Rīgas pievārtes koka apbūves paraugam un mājai organiski ir jāiekļaujas jaunajā Mārupītes dabas parkā kā tās dabiskajam ģeogrāfiskajam centram.
Mārupē ir mikrorajons, kuru dēvē par Bieriņiem. Taču tikai retais vairs atceras, kā šī vieta ieguvusi savu nosaukumu, un pavisam nedaudzi zina, ka divstāvu koka māja Kantora ielā 10, kas ieslēpusies krūmos un nātrēs, ir vairāk nekā simts gadus vecā Bieriņu muiža. Šīs kultūras pieminekļu sarakstā neiekļautās muižiņas esamība šovasar pārsteidza ne tikai speciālistus — arī tās iemītnieki nezināja, kāda ir viņu mītnes vietas vēsture. Pagalmā Dienas satiktā Olimpiada mājā dzīvojot jau kopš dzimšanas, taču nekad neesot dzirdējusi pat nostāstus par to, kas ēkā bijis iepriekš. Lai arī ēkā gadu desmitiem bijuši komunālie dzīvokļi, agrāk lepnās terases vietā tagad kuplo nātres un greznais jumts pārvērties līdz nepazīšanai, tomēr ēka ir gandrīz pilnībā saglabājusies.
Romantikas apvīts nams
Bieriņu muižu gluži nejauši atklājis Rīgas domes deputāts Jānis Freimanis, interesējoties par saviem senčiem. Buroties cauri arhīviem, atklājies, ka viņa vectēvs kalpojis Bieriņu muižā par kučieri. Tieši šī saistība ar paša dzimtu J.Freimani motivējusi izpētīt Bieriņu (agrāk — Lindenruh) vēsturi.
Bērenu fon Rautenfeldu pārvaldījumā aptuveni 3000 ha plašais īpašums atradies jau kopš XVII gs. beigām. Sākotnēji muižas centrālā ēka atradusies tagadējās Mārupes vidusskolas vietā, taču, kad tai apkārt izcirsti meži, tā vairs nav derējusi medību centra vajadzībām, un tādēļ nācies būvēt jaunu muižas ēku. Jaunais muižas centrs ap 1870.gadu uzcelts daudz tuvāk Rīgai, Mārupītes un tās attekas ielokā. Blakus ēkai atradies arī muižas pārvaldes kantoris un tieši no tā Kantora iela ieguvusi savu nosaukumu, stāsta J.Freimanis. Muižas kompleksā ietilpuši arī stallis un kalpotāju mājiņa.
Kā stāsta J.Freimanis, ar muižas pēdējiem iemītniekiem saistās romantisks stāsts. XX gs. sākumā Bērenu fon Rautenfeldu ģimenes vienīgā atvase Heinrihs iemīlējies mātes kalponē Elizabetē Emīlijā Kuģenieks un nolēmis viņu apprecēt kādas augstdzimušas jaunkundzes vietā. Radinieki bijuši pret šādu lēmumu un, pasludinot Heinrihu par garīgi neveselu, aizsūtījuši puisi ārstēties. Tomēr par spīti radu pretestībai Heinrihs iemīļoto apprecējis.
Pieminekļu sargi pētīs ēku
Pēc īpašuma denacionalizācijas 1994.gadā ēku Kantora ielā 10 atguva tās likumīgie mantinieki — puse no tās pieder E.E.Bērenes fon Rautenfeldes dēlam Johanam, viena ceturtā daļa viņas mazmeitai Benitai Zīvertei, savukārt otru ceturto daļu fon Rautenfeldes dēls Edmunds pārdeva, un tagad tā pieder vairākiem īpašniekiem.
VKPAI vadītājs Juris Dambis apgalvo, ka inspekcijas speciālisti apskatīs Bieriņu muižas ēku līdz rudenim un tad arī izlems par tās atbilstību kultūras pieminekļa statusam. Viņš stāsta, ka šādu statusu var piešķirt arī bez ēkas īpašnieka piekrišanas saskaņā ar likumu par valsts pieminekļu aizsardzību. Ja objekts iegūs pieminekļa statusu, tā īpašniekiem gadījumā, ja viņi vēlēsies veikt kādu pārbūvi, tā noteikti būs jāsaskaņo VKPAI. Turklāt, ja pieminekļa apsaimniekošana tiks veikta nolaidīgi, VKPAI ir pilnvaras pieminekli atsavināt un nodot valsts apsaimniekošanā, tiesa gan, šādas prakses pagaidām Latvijā nav. Kultūras pieminekļu īpašniekiem ir arī vairākas priekšrocības — apsaimniekotāji var pretendēt uz valsts budžeta finansējumu, kā arī tiem ir iespēja pieprasīt finansējumu pieminekļa stāvokļa uzlabošanai dažādos fondos, to skaitā Kultūrkapitāla fondā, kā arī Eiropas Savienības struktūrfondos.
1.daļa. Bieriņu muižas vēsture
„Jaunajā Bieriņu muižā ”, agrāk saucās Lindenru, saimniekoja (citāts no raksta) :
Adrese – Kantora ielā 97, kura tika pieminēta rakstā, izrādījās pazīstama. Tā ir Mārupes vidusskola.
Dzimtas zars
Avots: Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, C.A. Starke, 1929.
personālo pavēli ar ierakstu Vīnes diplomā
Heinriham Berens no 05.08. 1752 fon Rautenfeldam un viņa
pēctečiem ir tiesības uz Barona titulu
Heinrihs Berens no 05.08. 1752 fon Rautenfelds
Komercijas titularpadomnieks
(1699 Kenigsberga - 1778 Rīgā)
Laika posmā no 1762.-1777.g.viņš vienu pēc otras iegādājās lēņu muižas Kastrāni, Roneburgu-Noihofu(Jaunraunu) un Roneburgas (Raunas) pili.
1736 (Rīgā) precējies ar
Katarīna Jadviga Krīger
1) Eberhards ( Rigmundshof)
(Rīga 19.07.1738-14.03.1810)
2) Heinrihs (atzars II: beidzies 1815)
3) Iogans Georgs (atzars III: Gross Bušhofs )
4) Кārls Gotthards(pēcteči nav)
5) Ludvigs Vilhelms (atzars IV: beidzies 1797)
6) Ioganna Regīna
7) Кatarina Helena
(Rīga 19.07.1738-14.03.1810)
Marija Elizabete fon Koskjuļ
(13.07.1749- Rīga 09.06.1774)
Viņu bērni:
1) Heinrihs Kārlis
(Rīga 25.10.1767- 29.10.1831)
2) Katarīna Margarita (Rīga 20.01.1770-13.04.1795)
(Rīga 25.10.1767- 29.10.1831) Ar līgavas pūru iemantoja Lindenru muižu.
1810 (Rīga) precējies ar
Anna Doroteja Ādams
(Lindenru 18.02.1792- Rīga 25.11.1826)
Viņu bērni:
1) Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
2) Vilhelmina Katarīna
(Rīga 06.04.1809- Rigmundshof-30.10.1863)
3) Anna Doroteja Elizabete
(Rīga 06.07.1838- Rigmundshof 27.10.1854)
4)Šarlotte Henriette
(Rīga 25.01.1814- 06.05.1815)
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
studējis Tērbatā, ļoti inteliģents cilvēks, labs diplomāts, tiesas lietu zinātājs un ekonoms, bet sevišķi matemātiķis un būvmākslas pratējs, izdarīja pats nivelēšanas darbus priekš kanāla rakšanas un apūdeņošanas.
1848 (Rigmundshof) precējies ar
Teofila Šarlotta Levi
(Šauļi 21.09.1822- Rigmundshof 21.09.1881)
1883 (Zassenhof) Precējies ar
Elizen Zāra Vilhelmina Livonija Karlail
(Rigmundshof 30.07.1860-Berne 28.11.1925)
Viņu bērni:
Pirmā laulība
Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
1848 (Rigmundshof) precējies ar
Teofila Šarlotta Levi
(Šauļi 21.09.1822- Rigmundshof 21.09.1881)
Viņu bērni:
1) Heinrihs
(Rigmundshof 05.07.1850- Lindenru 23.11.1896)
2) Аnna (1849-1916)
3) Маrija(1852-1856)
4) Eberhards Eduards
(Rigmundshof 31.01.1854-.08.04.1918) piešķirts Medicīnas zinātnes doktora grāds.
5) Teofila Katerina (15.07.1856 - 14.09.1921)
6) Kārlis Augusts(1857 - 1919)
7) Ernsts Hermanns (1859-1906)
8) Georgs Ojgens (1860-1904)
9) Маks Eduards Julijus
(Rigmundshof 25.04.1862- Bad Elster 29.10.1920)
10) Hans Erihs (1863-1865)
11) Ioganna Sofija (1865-1927)
Otrā laulība:
Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
1883 (Zassenhof) precējies ar
Elizen Zāra Vilhelmina Livonija Karlail
(Rigmundshof 30.07.1860-Berne 28.11.1925)
Viņu bērni:
1) Helen Elizen Lia (10.10.1883)
2) Fridrihs Hugo
(Rigmundshof 06.01.1885-)
3) Маrgarita Elizabet (1887-)
(Rigmundshof 05.07.1850- Lindenru 23.11.1896) piešķirts Matemātikas zinātnes kandidāta grāds.
10.10.1880 (Vīne) precējies ar
Teofile Anna Margarita Karlail
(Rigmundshof 06.03.1863-
Viņu bērni:
1) Heinrihs Augusts (08.08. 1882- 14.01. 1929)
2) Hans (1883- 17.05.1912) Ķīmijas fakultātes students.
3) Dženni (1885-)
4) Paul Eberhard (1886-)
5) Макs(1887- 23.06.1920,Ludzā) Landsvera oberleitnants.
6) Elizen (1889-1916)
7) Аnna Margarita (1890-1918)
8) Кārlis Vilhelms (1891-1892)
9) Enrika Livonija (1896-)
09.01.1912 (Jelgava) precējies ar
Elizabet Emīlija Kuģeniek
(13.02.1888 - 28.03.1968)
Viņu bērni:
1) Johans (27.10.1911 - 29.03.1958) Mācijās Mākslas akadēmijā, pēdējos dzives gados strādāja par juvelieri – gravieri.
2) Georgs (01.10.1912 - ) Jūrnieks. Pazudis bez vēsts jūrā.
08.10.1934 (Rīgā, Doma bazn.) precējies ar
Маrija Geruļskis ( 17.06.1914 - )
Viņu bērni:
1) Edmunds (1939 - 01.04.2004)
2) Benita (Zīverte)( 05.10.1945-)
(Rīga) precējies ar
Ērika Emken (17.06.1940.- ) Strādājusi par šoferi.
Viņu bērni:
1) Кristīne (04.02.1975 -)
Viņu bērni:
Кristiāna (19.10.1993 - ) Mācās Mārupes vidusskolā.
Кristers (31.08.2004 - ) Berens fon Rautenfeld , Rigmundshofas (Rembates) nama, cilts atzara mantinieks. Manuprāt, sekojot dzimtas tradīcijām, mantinieka pilnam vārdam jābūt :
Heinrihs Augusts dzimis 08.08.1882.g. Lindenru, miris 1923.g. Rīgā.
Heinrihs Augusts Berens fon Rautenfelds 09.01.1912.g. aprecējās ar Elizabeti Emīliju Kuģenieks
un viņas bērni – Kristiāna un Kristers:
Materiālu apkopoja J.Aivazovs
- Войдите на сайт для отправки комментариев