Bieriņu muižas vēsture

 
Priekšvārds
 
Atklāti sakot, sākot strādāt pie šī materiāla, es nevarēju pat iedomāties, par ko tas izvērtīsies.
 
Uz manu priekšlikumu atsaucās: Rafails Draigors-Šlosbergs(12.06.1937-04.05.2008.)-bijušais rīdzenieks-dzīvojošais Izraēlā, mans ilggadējais Rīgas vagonu rūpnīcas darba biedrs, Svetlana Belševica, Kirils Soklakovs, Jurijs Perevoščikovs un citi Foruma dalībnieki, parakstoties ar „pseidonīmu” un kuru vārdus es nezinu līdz pat šai dienai.
Viss sākās ar to, ka laikrakstā „Diena” 2004. gada 26. jūnijā parādījās raksts „Pazaudētā muiža‘’,kuru bija publicējis Rīgas domes deputāts Jānis Freimanis un Dž.Kārkliņas raksts, par kuru minēšu vēlāk. Visspirms sāku iet pa pirmā raksta pēdām. Bet izrādījās, ka informācija ir ļoti pretrunīga un mainīga. Sākumā likās, ļoti vienkārši: savāksim materiālus par muižu, nedaudz par tās saimniekiem, dažas fotogrāfijas un lieta darīta. Bet, nekā! Materiāli sāka birt kā no pārpilnības raga.
Esmu pateicīgs Berensu fon Rautenfeldu dzimtas pārstāvjiem: Ērikas kundzei, Kristiānai un Benitas kundzei par ģimenes arhīva fotogrāfijām. Īpašu pateicību izsaku par atsaucību un sadarbību tēlniekam Indulim Ojāram Rankas kungam, patreizējam Mārupes vidusskolas direktoram Jānim Lazdkalna kungam, Almai Liepas kundzei – (skolas direktorei no 1954.-1982.g.), Mārupes vidusskolas skolotājām Inesei Ļaksai un Vinetai Rozītei un Valijai Eize (Dabas draugu kopa "zaļā kurpe").
Bet tagad, sāksim visu pēc kārtas. Tātad raksts „Pazaudētā‘’ Bieriņu muiža.
 
«Pazaudētā» Bieriņu muiža
Pat eksperti bija pārsteigti, ka ēka ir apmierinoši saglabājusies un atrodas Kantora ielā 10
 
 Sakarā ar nu jau paredzamo Mārupītes krastu iespējamo pārveidošanu par īpašu Rīgas dabas parku, jāpastāsta par interesantu atradumu šajā pilsētas daļā. Mārupītes vidustece ap Kantora un O.Vācieša ielu iekļaujas Rīgas mikrorajonā Bieriņos, ko ieskauj K.Ulmaņa gatve, Lutriņu iela, Codes iela un Tēriņu iela. Tomēr, kā izrādījās, ļoti maz cilvēku šodien vairs zina, ka šis mikrorajons savu nosaukumu ir ieguvis no XIX gs. beigās celtās Lindenruh (latviski Bieriņu) muižas, kura bijusi ilggadīgas un plašas dižciltīgu muižnieku dzimtas Bērenu-Rautenfeldu vasaras rezidence un majorāta īpašums. Laikam tāpēc pat Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija speciālistiem un koka arhitektūras ekspertiem 2004.gada jūnijā vēl bija pilnīgs jaunums tas, ka pati Bieriņu muižas ēka šodien ir apmierinoši saglabājusies, un tā atrodas Kantora ielā 10 (grupa 106, grunts 402). Tā joprojām ir biezi apdzīvota, dzīvo savu dzīvi un tādējādi izrādījās kā vēl viens negaidītā kārtā pilnīgi aizmirsts, pat līdz šim "pazaudēts" Rīgas koka apbūves liecinieks pašā Rīgas Zemgales priekšpilsētas centrā!
 
Tagad saglabājies un lietojams ir tikai muižas Lindenruh latviskais nosaukums — Bieriņu muiža, kas tautas mutē lietots jau diezgan sen. Vārds, šķiet, ir cēlies no muižnieka dubultā uzvārda pirmās daļas (Bērens-Bieriņi), lai gan ir arī citas versijas.
 
 Dižciltīgo muižnieku ligzdas
 
Laikā no XVII gs. beigām līdz apmēram XIX gs. 80.gadiem netālu no Rīgas toreizējām dienvidu robežām veidojās plašs (līdz 3000 ha) zemes īpašums ar savu administratīvo centru, ko sauca par Lindenrū (latviski Bieriņu) muižu. Tā piederēja vienam nozarojumam no plašās Bērenu fon Rautenfeldu (turpmāk B.f.R.) dzimtas. Lindenrū muižu centri, vienkāršāk — pašu "muižu", patiesībā bija divi, un tie oficiālajos dokumentos konsekventi par Bieriņu muižām tika dēvēti tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. Bija vecā muiža, kas celta ap 1800.gadu un atradās tagadējā Mārupes pagastā, Kantora ielā 97, un kam visapkārt pletās bieži priežu meži un kūdras purvi. Tomēr mežus ap šo muižas centru drīz izcirta, izcirtumus iznomāja, un medību centra vajadzībām vecā muiža vairs nederēja.
 
 Tad nu B.f.R. dzimta kā savu jauno vasaras mītni ap 1870.gadu izvēlējās daudz tuvāk Rīgai. Jaunajai muižai vieta tika izvēlēta Mārupītes un tās attekas ielokā, Kantora ielā 10, cieši pie ceļa no vecās Lindenrū (Bieriņu) muižas uz Rīgas pilsētu, turklāt vietā, no kuras ērti varēja pārvaldīt jaunākos, jau Rīgā atrodošos izrentētos B.f.R. zemes gabalus.
 
 Jauno Bieriņu (sākumā vēl sauktu par Lindenrū) muižu pārvaldīja secīgi Heinrichs Eberhards Bērens f. Rautenfelds (1822—1895), Heinrichs Augusts Bērens f. Rautenfelds (1850—1896) un viņa atraitne Teofila Anna Margarēte Bērens f. Rautenfelde (de facto kopš apm. 1898.g. līdz 1924.gadam). Šai 1924.gadā, turpinoties Latvijas zemes reformai, jaunās Bieriņu muižas ēka līdz ar aptuveni 11 ha zemes tika piespriesta nākamā Rautenfelda (Heinricha [1882—1929]) sievai Elizabetei Emilijai Bērenei f. Rautenfeldei kopā ar viņu diviem dēliem. Pēdējā jaunās Bieriņmuižas īpašniece vairs nebija vāciete, bet latviešu zemnieka meita, dzimusi Kuģenieks, vīrs Heinrichs viņu apprecēja dramatiskos apstākļos pret savu vecāku gribu.
 
 Jaunā Bieriņu muiža
 
 Šī muižas ēka jau pēc ieceres tika celta nevis kā muižnieku ģimenes mītne vien, bet ar kombinētām funkcijām. Mājas kungu galu apdzīvoja paši Rautenfeldi, bet otru, muižas vienkāršāko galu, iespējams, jau no sākta gala apdzīvoja arī citi ļaudis. Jaunajai Bieriņu muižai iepretī otrpus vienlaikus Mārupītei un Kantora ielai tika uzcelts muižas pārvaldes kantoris, un tieši no tā tagadējā Kantora iela arī ir ieguvusi savu nosaukumu.
 
Netālu no galvenās ēkas atradies zirgu stallis — kūts kopā ar divām dzīvojamajām telpām, un netālu no kungu mājas vēl atradusies neliela kalpotāju dzīvojamā mājiņa. Jaunās Bieriņu muižas komplekss — kungu māja, stallis, kalpotāju mājiņa un kantora namiņš nemainītā veidā kā īpašnieku vasaras mītne kalpojusi vismaz līdz Pirmajam pasaules karam.
 
Kopš 1925.gada, kad Elizabete Emilija Bērens f. Rautenfelde reāli pārņēma Bieriņu muižu savā rīcībā, pēdējā mērķtiecīgi sāka pārveidoties par īres māju un muižas iekšienes telpas sākumā tika nodalītas ar slēgtām durvī, pēc istabu dabiskā, iepriekšējā izvietojuma; mājā 1928.gadā jau bija 14 atsevišķu dzīvokļu. 1938.gadā vecā staļļa guļbūve nojaukta, kalpotāju mājiņai piebūvēti malkas šķūnīši, un galvenais — jaunā Bieriņu muižas iekšiene nu jau oficiāli tiek pārbūvēta par 14 dzīvokļu īres namu, kurā tikai pirmais dzīvoklis bijis domāts kādam no Rautenfeldiem — Elizabetei Emilijai, jo dēliem jau bija uzceltas savas mājas citur. Celtniecība apstiprināta 1939.gadā Rīgas būvvaldē, ievērojot tālaika būvnormatīvus — ka jebkurai vairākstāvu koka celtnei jau vismaz vienai trepjutelpai vajadzēja būt ar ugunsdrošām mūra sienām. Tāpēc viena kāpņu telpa bija un palika no koka, bet otra pārveidota par mūrētu un velvētu čaulu. Ēkas ārpuse kopumā palika tāda, kāda bija agrāk. Tātad tā bija koka divstāvu ēka ar mansarda jumtu, ar terasi dienvidrietumu pusē, verandu ēkas dienvidaustrumos un pagrabiem.
 
Ap muižas ēku un uz dienvidiem no tās pamazām ieauga biezs parks, ko izveidoja par jauku pastaigas vietu ar sarežģītu celiņu labirintu. Muižas ēka ir pārcietusi vairākus postījumus. Pēc Pirmā pasaules kara ēkai bija daļēji izdedzis jumts, ko pielaboja, iespējams, vēl paši Rautenfeldi. Kā jau minēts, 1939.gadā tika sākti pārbūves darbi pēc vienota inž. arh. A. Bramfelda plāna. Taču līdz 1940.gada 17.jūnijam Rautenfeldi ēkas pārbūvi paspēja pabeigt tikai par 80%, un pārējos darbus pēc nacionalizācijas citi "saimnieki" pabeidza vairāk vai mazāk haotiski, tā ka galīgā muižas pārbūvētā celtne vismaz jumtu veidojumā pilnībā neatbilda sākotnējam projektam.
 
Tomēr galvenais bija sasniegts — no muižas ēkas tika izveidots īres nams ar 14 dzīvokļiem, tagad nu jau jaunās Latvijas PSR iedzīvotājiem. Kaut kādas pārbūves notika arī pēc Otrā pasaules kara, piemēram, ēkas terasi nojauca, verandas vietā izbūvēja dzīvokli, ierīkoja divus garus ķieģeļu skursteņus un ieviesa vēl citas izmaiņas. Galu galā ēkas zaudēja savu sākotnējo ārēji diezgan komplicēto, bet stingri simetrisko izskatu, tomēr paturēja galveno mērķa funkciju — īres nama būtību. Padomju laikā ēka tika apšūta ar tumšsarkani brūniem koka dēļiem, un daļa jumta ir ar krāsota skārda, daļa šīfera segumu.
 
Bieriņu muižas šodien. Ko darīt?
 
Vecā Bieriņu (Lindenrū) muiža tagad ir pilnīgi iebūvēta jaunajā Mārupes vidusskolas ēkā (Kantora ielā 97), un no tās labi saglabājušies vienas ēkas pamati un stāvs, kas apšūts ar koka dēļiem un izolējošām plastmasas plātnēm.
 
Jaunā Bieriņu (Lindenrū) muiža ir sagaidījusi mūsdienas tāda, kā ir aprakstīts, turklāt ir diezgan nolaista, ar nesakoptu apkārtni, tomēr vēl senatnīgi majestātiska un pa gabalu izceļas parka ainavā. Māja un zemes nogabals ap to kopš XXI gs. sākuma tika atdots atpakaļ tās īpašnieku pēctečiem — Rautenfeldu ģimenei, no kā viena ceturtdaļa jau ir pārdota mājas pieciem jauniem līdzīpašniekiem.
 
Rīgas pašvaldībai vairs nav iespējams muižu pārbūvēt, to neatsavinot, un muižas atsavināšana diez vai pašlaik būtu lietderīga. Toties Bieriņu muiža noteikti būtu iekļaujama Mārupītes dabas parka sastāvā kā tās centrālais būvķermenis. Liekas, ka būtu lietderīgi aizliegt muižas tagadējiem īpašniekiem celt uz "jaunās Bieriņu muižas" zemes gabala neiederīgas, ar muižas sākotnējo veidolu nesaskaņojamas celtnes, un pats zemes gabals noteikti būtu jāsakārto no piegružojuma.
 
Bieriņu muižas domājamās puses īpašnieks ir ārvalstnieks, bet vairāku citu daļas ir nelielas, un varbūt pašvaldībai tomēr ir iespējams kādu daļu celtnes atsavināt, to atpērkot vai apmainot pret vienu vai vairākiem dzīvokļiem citā vietā, turklāt pie tam visiem īpašniekiem kopīgi sakārtot visu mājas būvi. Ēkas kādā daļā tad varētu ievietot kādu Mārupītes dabas parkam piederīgu iestādījumu — kafejnīcu, tūristu centru, suvenīru veikaliņu vai tamlīdzīgi.
 
Viens šķiet skaidrs — jaunās Bieriņu muižas tagadējiem īpašniekiem būtu jāsaprot sava mitekļa svarīgums, kā sava laika Rīgas pievārtes koka apbūves paraugam un mājai organiski ir jāiekļaujas jaunajā Mārupītes dabas parkā kā tās dabiskajam ģeogrāfiskajam centram.
26.07.2004
 
 
 
Jānis Freimanis, akadēmiķis, Diena, 2004. gada 24. jūlijs (06.04.1935 – 25.06.2006)
„VKPAI varētu apsvērt muižas iekļaušanu kultūras pieminekļu sarakstā „
 
 Mārupē ir mikrorajons, kuru dēvē par Bieriņiem. Taču tikai retais vairs atceras, kā šī vieta ieguvusi savu nosaukumu, un pavisam nedaudzi zina, ka divstāvu koka māja Kantora ielā 10, kas ieslēpusies krūmos un nātrēs, ir vairāk nekā simts gadus vecā Bieriņu muiža. Šīs kultūras pieminekļu sarakstā neiekļautās muižiņas esamība šovasar pārsteidza ne tikai speciālistus — arī tās iemītnieki nezināja, kāda ir viņu mītnes vietas vēsture. Pagalmā Dienas satiktā Olimpiada mājā dzīvojot jau kopš dzimšanas, taču nekad neesot dzirdējusi pat nostāstus par to, kas ēkā bijis iepriekš. Lai arī ēkā gadu desmitiem bijuši komunālie dzīvokļi, agrāk lepnās terases vietā tagad kuplo nātres un greznais jumts pārvērties līdz nepazīšanai, tomēr ēka ir gandrīz pilnībā saglabājusies.
 
Romantikas apvīts nams
 
Bieriņu muižu gluži nejauši atklājis Rīgas domes deputāts Jānis Freimanis, interesējoties par saviem senčiem. Buroties cauri arhīviem, atklājies, ka viņa vectēvs kalpojis Bieriņu muižā par kučieri. Tieši šī saistība ar paša dzimtu J.Freimani motivējusi izpētīt Bieriņu (agrāk — Lindenruh) vēsturi.
 
Bērenu fon Rautenfeldu pārvaldījumā aptuveni 3000 ha plašais īpašums atradies jau kopš XVII gs. beigām. Sākotnēji muižas centrālā ēka atradusies tagadējās Mārupes vidusskolas vietā, taču, kad tai apkārt izcirsti meži, tā vairs nav derējusi medību centra vajadzībām, un tādēļ nācies būvēt jaunu muižas ēku. Jaunais muižas centrs ap 1870.gadu uzcelts daudz tuvāk Rīgai, Mārupītes un tās attekas ielokā. Blakus ēkai atradies arī muižas pārvaldes kantoris un tieši no tā Kantora iela ieguvusi savu nosaukumu, stāsta J.Freimanis. Muižas kompleksā ietilpuši arī stallis un kalpotāju mājiņa.
 
Kā stāsta J.Freimanis, ar muižas pēdējiem iemītniekiem saistās romantisks stāsts. XX gs. sākumā Bērenu fon Rautenfeldu ģimenes vienīgā atvase Heinrihs iemīlējies mātes kalponē Elizabetē Emīlijā Kuģenieks un nolēmis viņu apprecēt kādas augstdzimušas jaunkundzes vietā. Radinieki bijuši pret šādu lēmumu un, pasludinot Heinrihu par garīgi neveselu, aizsūtījuši puisi ārstēties. Tomēr par spīti radu pretestībai Heinrihs iemīļoto apprecējis.
 1924. gadā, turpinoties Latvijas zemes reformai, Bieriņu muižas ēka kopā ar aptuveni 11 ha zemes tika piešķirta E.E.Bērenei fon Rautenfeldei.
 
Pieminekļu sargi pētīs ēku
 
Pēc īpašuma denacionalizācijas 1994.gadā ēku Kantora ielā 10 atguva tās likumīgie mantinieki — puse no tās pieder E.E.Bērenes fon Rautenfeldes dēlam Johanam, viena ceturtā daļa viņas mazmeitai Benitai Zīvertei, savukārt otru ceturto daļu fon Rautenfeldes dēls Edmunds pārdeva, un tagad tā pieder vairākiem īpašniekiem.
 
VKPAI vadītājs Juris Dambis apgalvo, ka inspekcijas speciālisti apskatīs Bieriņu muižas ēku līdz rudenim un tad arī izlems par tās atbilstību kultūras pieminekļa statusam. Viņš stāsta, ka šādu statusu var piešķirt arī bez ēkas īpašnieka piekrišanas saskaņā ar likumu par valsts pieminekļu aizsardzību. Ja objekts iegūs pieminekļa statusu, tā īpašniekiem gadījumā, ja viņi vēlēsies veikt kādu pārbūvi, tā noteikti būs jāsaskaņo VKPAI. Turklāt, ja pieminekļa apsaimniekošana tiks veikta nolaidīgi, VKPAI ir pilnvaras pieminekli atsavināt un nodot valsts apsaimniekošanā, tiesa gan, šādas prakses pagaidām Latvijā nav. Kultūras pieminekļu īpašniekiem ir arī vairākas priekšrocības — apsaimniekotāji var pretendēt uz valsts budžeta finansējumu, kā arī tiem ir iespēja pieprasīt finansējumu pieminekļa stāvokļa uzlabošanai dažādos fondos, to skaitā Kultūrkapitāla fondā, kā arī Eiropas Savienības struktūrfondos.
 
20.07.2004
Džeina Kārkliņa, Diena, 2004. gada 20. jūlijs
Akadēmiķa J.Freimaņa un Dž.Kārkliņas raksti, mani, kā Kantora ielas iedzīvotāju, protams ieinteresēja, un tā 2007.gada 14.novembrī Forumā parādījās manis izvirzītā tēma par Bieriņu muižu. Pētījumu rezultātā izveidojās ļoti daudz materiālu, ka es izlēmu sagrupēt tos divās nosacītās daļās: „Bieriņu muižas un tās iemītnieku vēsture” un „ Nav paaulē skumjāka stāsta par...”
 

1.daļa. Bieriņu muižas vēsture

Jaunā muiža”
 

 
Šī ir tā pati Bieriņu muiža un tā viņa izskatās šodien, 2 augšējās fotogrāfijās.
Bet apakšējās - no ģimenes fotoarhīva, redzama Bieriņu muiža pirmskara gados.

 

 

„Jaunajā Bieriņu muižā ”, agrāk saucās Lindenru, saimniekoja (citāts no raksta) :

„Heinrihs Eberhards Berens fon Rautenfelds (1822.-1895.), Heinrihs Augusts Berens fon Rautenfelds (1850.-1896.) un viņa atraitne- Teofila Anna Margarete fon Rautenfelde (faktiski aptuveni no 1898. līdz 1924.)”.
Jau pirmā datu pārbaude sniedz pārsteidzošus rezultātus. Cienījamie raksta autori, kļūdījušies. Precējies ar Teofili Annu Margareti fon Rautenfeldi bija Heinrihs Berens fon Rautenfelds Lindenru-matemātikas zinātņu kandidāts. Bet viņu pēcnācējs – Heinrihs Augusts Berens fon Rautenfelds, nāca pasaulē tikai 1882. gadā.
Rezultāts arhīva meklējumos 2007. g. 7. decembrī : Izraksts no Kantora ielas Nr.10 - Mājas grāmatas .
Ienākšanas laiks -04.08.1926.g. Berens Rautenfelde Elizabete dzimusi Kuģenieks 25.02.1988.g.Lielvārdes raj. Nodarbošanās –saimniecība.
Ienākšanas laiks-Nav ieraksta . B. R. Johans, dzimis 27.10.1911.g. Jelgava. Skolnieks.
 31.03.1933.g. kara dienests 6.Rīgas kājinieku pulkā.
Ierašanās laiks-Nav ieraksta . B. R. Georgijs, dzimis 01.10.1912.g. Rīga. Skolnieks.
Jūrnieks-„Everalda”.16.05.1933 - kara dienests 9.Rēzeknes kājinieku pulkā.
Ierašanās laiks-24.10.1934.g. B. R. Marija dzimusi Geruļskis 17.06.1914.g. Rīga. Nākusi no Ģertrūdes 57 dz.16.,izrakstīts 07.08.1935.g. no Egļu 4 dz. 6 .
Pēdējais ieraksts Grāmatā 28.10.1944.g.
 
Mednieku pils”
Turpinam lasīt rakstu:
„Lindenrū muižu centri, vienkāršāk — pašu "muižu", patiesībā bija divi, un tie oficiālajos dokumentos konsekventi par Bieriņu muižām tika dēvēti tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. Bija vecā muiža, kas celta ap 1800.gadu un atradās tagadējā Mārupes pagastā, Kantora ielā 97, un kam visapkārt pletās bieži priežu meži un kūdras purvi. Tomēr mežus ap šo muižas centru drīz izcirta, izcirtumus iznomāja, un medību centra vajadzībām vecā muiža vairs nederēja.”
Adrese – Kantora ielā 97, kura tika pieminēta rakstā, izrādījās pazīstama. Tā ir Mārupes vidusskola.
 

Pirmajā uzņēmumā – redzama vienīgā palikusī vecās ēkas siena, otrajā –pils pārbūvēta par skolu. Trešajā- skola pirms pēdējās pārbūves. Pils uzcelta 1824. gadā. Zemes gabalu izvietojumu 1888.g. plānā redzamas Mednieku pils (Alter Hof - Kantora 97 ) un muiža ( Neuer Hof – Kantora 10 ).
 

 

 

1888.gada zemes gabalu plānā redzama teritorija ar nosaukumu Heinrichsonshof. Pēc vecāko iedzīvotāju nostāstiem, šo muižu sauca par Budas muižu.
Parādījās karte, uz kuras šī pati vieta saucās... Bieriņu muiža.
 

 
Par muižu uz saliņas
Tās adrese šodien – Pampaļu iela 1. Kirils, Valerijs un es devāmies turp. Tā radās šīs fotogrāfijas. Muiža atradās uz bijušās Berensu fon Rautenfeldu zemes. Mūs ieinteresēja fakts par muižas piederību šai dzimtai.
 

 

 
Un tagad, mums klāt nākuši dokumenti un kartes :
Cien.Rafaila sniegtajos dokumentos un kartē – muiža nosaukta Heinrichsohnshof. Bet 1888.gada dokumentā, kuru iepriekš bija sūtījis Rafails, bija rakstīts : Lindenruh mit Heinrichsohnshof.
Kartē, aptuveni 1907.gada, kuru atsūtīja cien. Jurijs Perevozščikovs : Heinrichsohnshof.
Rīgas ceļvedis kartē 1926.gada : Heinrichsona muiža.
Cien. Artūra Reiļjana, no foruma , 1916. gada kartē: Гейнрихсгофъ.
Cien. Artūra Reiļjana, no foruma, 1936. gada kartē: Heinrichsoni.
Žurnālā “Vides vēstis” 04/2008 (no turienes arī forumā www.pilis.lv ) : Budas muiža.
No vietējo iedzīvotāju vārdiem (pēc Jurija Aivazova materiāliem ):Budas muiža.
Arvīda Plaudis grāmatā “Ceļvedis pa teiksmu pilīm“: Bieriņu muiža.
 
Cien.Jurija Aivazova sniegtajā 30.gadu kartē: Bieriņu muiža.
Un tā ir izveidojusies interesanta, bet pretrunīga situācija. Apšaubāma “Vides vēstis” informācija, kura
neatbilst patiesībai, līdz ar to arī www.pilis.lv , kura atsaucas uz to pašu informācijas avotu. Tāpat grāmatā „Ceļvedis pa teiksmu pilīm” nav neviena apstiprinājuma faktiem.
 
-Muiža šajā vietā ar nosaukumu Ullenbrockshof, pirmo reizi pieminēta zviedru zemes revīzijās 1682.gadā.
-1732.g. muižu nomāja kāds Hinrich, no kura pēcnācējiem , arī tautā izplatījās plašāk pazīstamā muiža ar nosaukumu Heinrichsohnhof (Heinriha dēla muiža )*.
-1766.g. muiža piederēja 28 gadus vecajam Eberhardam Berens fon Rautenfeldam, kuru viņš iznomāja J.G.Zeiberliham – kuru viņš pārveidoja par viesnīcu.
-18.gs. beigās muiža Heinrichsohnhof kopā vēl ar citiem nelieliem īpašumiem bija pievienota muižai Lindenruhe.
-Cik mums zināms ,viesnīca muižā darbojusies gandrīz līdz 19.gs.beigām. Precīzi zināms, ka viesnīca bijusi 1854.g.,kad tika izgatavota muižas karte (atrodama vēstures arhīvā ).
-19.gs. beigās muižas telpas tiek pārbūvētas par īres dzīvokļiem.
-1928.g.muižas īpašnieki A.Bobrovskis un M.Lubarskis pārbūvēja muižas ēku.(Būvvaldes arhīvā atrodami rasējumi, tai skaitā arī muižas fasādes rasējumi).
 
Visos , no augstāk pieminētajiem avotiem izriet, ka muiža saucās Heinrichsohnhof vai Heinrichsohnshof od. Katharinenhof. Nosaukums Budes muiža pirmo reizi parādījās pēc Pirmā pasaules kara Rīgas kartēs.
*Tā apgalvo vācu vēsturnieks E. Zeiberlihs savos aprakstos par Mītavas priekšpilsētas vēsturi Rīgā.
Pēdējais pirmskara oficiālais dokuments ir Muižas Ugunsdrošības apsekošanas akts , kuru sastādījuši Strādnieku-zemnieku milicijas pārstāvji 24.02. 1941.gadā.
Nosaukumi: Heinrihsonhof, Bieriņmuiža, Būdas muiža – dažādos laikos ir bijuši.
Vairākkārt, braucot garām šim namam Kantora ielā Nr. 1, saskatīju līdzību ar Bieriņu muižu: krāsa,
mājas apdare, lodziņš bēniņos, šīfera jumts, skursteņa forma.
  
 
Par saviem iespaidiem padalījos ar Rafailu, jo akadēmiķa J. Freimaņa rakstā lasīju par remonta darbiem Muižā : „...Kā jau minēts, 1939. gadā tika sākti pārbūves darbi pēc vienota inž. arh. A. Bramfelda plāna. Taču līdz 1940.gada 17.jūnijam Rautenfeldi ēkas pārbūvi paspēja pabeigt tikai par 80%, ‘’ Un Rafails publicēja dokumentu par Kantora ielas Nr 1 mantojumu.

 
Tātad 1939. gadā „...pēc vienota inž. arh. A. Bramfelda ...” pārbūvētas varēja būt abas ēkas, tās abas bija Elizabetes-Emīlijas fon Rautenfeldes & dēli īpašums.
Tika nolemts , izpētīt „Bieriņu ‘’ Berensu fon Rautenfeldu dzimtas cilts koku.

Dzimtas zars

Avots: Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, C.A. Starke, 1929.

 
Fragments no vācu orģinālās vārdnīcas izdevuma.
* Lindenruh ( Lindenru ) – muižas nosaukums pirms Bieriņu ;
Ringmundshof – Rembate.
Bērens fon Rautenfelds
 
Pirmais šīs dzimtas uzvārda nesējs Livonijā bija tirgotājs Heinrihs Bērens no Kēnigsbergas, kurš 1735.g.11.nov.Rīgā ieguva pilsoņa tiesības.1) Viņš tika kristīts 1699.g.4.II Kēnigsbergas vecpilsētas baznīcā kā alus darītāja Johana Bērena un viņa otrās sievas Regīnas Villamovius 1) dēls.
 
Līdz šim nav izdevies noskaidrot Johana Bērena dzimšanas un miršanas datus, kā arī vecākus un viņu izcelsmi.Ir zināms vien tas, ka viņš 1673.g ir bijis alus darītājs Lēbenihtā un vēlāk Kēnigsbergas Vecpilsētā. Viņš ir bijis divas reizes precējies un laika posmā starp 1689.un 1708.gadu nokristīja 8 bērnus.2) 1820.un 1825.g.ģimenes hronikas sniedz ziņas, ka Heinriha Bērena tēvu sauca nevis Johans, bet Kārlis, kurš bijis Prūšu kapteinis; savukārt māti saucis Helēna Klēmenere(1672.-1755.).3) Šis fakts ir pierādījums tam, kā zināšanas par mūsu priekštečiem ātri vien izgaist un pilnīgi” no gaisa grābti “ dati ieņem patieso ziņu vietu; īpaši, ja šie senči dzīvojuši citā zemē.
Liekas, ka Johans Beŗens nav bijis kēnigsbergietis, jo viņa dzimšanas un vecāku pēdas nav īsti zināmas.Tātad nav skaidri zināms, no kurienes viņš cēlies.
 
1752.g.muižniecības dati, ka Bērenu ģimene itkā nākot no Utrehtas, ir maz ticami;vēl jo vairāk tāpēc, ka tajos uzrādīts, ka alus darītāja vecaistēvs esot bijis D ānijas prinča dienestā.Acīmredzot šis fakts darbojies kā ciltskoka izskaistinājums, ko Vīnes valsts kanceleja mēdza ierakstīt savos dižciltības diplomos.
Varbūt Johans Bērens nācis no Tornas, ja vien viņš identiski ir tas pats “tirgotājs Johans Bēren(ts)s no Tornas”, kurš 1688.g.ieguva Kēnigsbergas vecpilsētas pilsoņu tisības.4) Tomēr pētījumi Tornā nesniedza rezultātus.
 
Heinrihs Bērens, kurš 1737.g.apprecēja ieredzēta rīdzinieka rātskunga Eberharda Krīgera meitu Katarīnu Hedvigu Krīgeri, savā jaunajā dzimtenē ieguva cieņu un labklājību;1749.g.30.I viņš kļuva par Lielās Ģildes vecāko.1752.g.5.VIII Vīnē viņš ieguva impērijas dizčiltības titulu, ko apzīmēja ar “fon Rautenfelds”, kas savukārt viņam deva tiesības izmantot lēņu muižu pieplūduma saimniecisko konjunktūru.5) Laika posmā no 1762.-1777.g.viņš vienu pēc otras iegādājās lēņu muižas Kastrāni,Roneburgu-Noihofu(Jaunraunu),Roneburgas (Raunas) pili, kuras viņš pēc savas nāves 1778.g.30.IV.atstāja mantojumā saviem dēliem un tādā veidā nolīdzināja viņiem ceļu sociālajai augšupejai.
Komercianta Heinriha Bērena fon Rautenfelda 5 dēlu starpā abi vecākie dēli pārņēma tēva profesiju.Vecākais dēls Eberhards, kam tika Roneburgas-Noihofas(Jaunraunas) muiža, jau 1772.g.pats bija nodibinājis savu tirdzniecības namu un 1773.g.tika ievēlēts par rātskungu Rīgā. Viņš ir Ringmundshofas (Rembates)nama ciltstēvs.
Otrais dēls Heinrihs, kurš nevienu muižu mantojumā nesaņēma, 1784.g.nopirka Adzelas (Gaujienas) pili, kuru viņa dēls 1818.g.atkal pārdeva.Viņa iedibinātā dzimtas līnija Livonijā izbeidzās 1928.gadā.
 
Trešais dēls Georgs izvēlējās militāro karjeru un mira kā krievu ģenerālleitnants.Viņš lika pamatus Gros-Bušhofas ēkai.
Ceturtais dēls Kārlis, kam mantojumā tika Roneburgas pils, izstudēja jurisprudenci, bija tautas tiesas piesēdētājs un vēlāk apriņķa vecākais, kā arī kārtības tiesnesis; taču neatstāja nevienu pēcnācēju. Jaunakais dēls Ludvigs , kurš mantoja Kastrāni,arī kļuva par oficieri un kopš 1780.gada 14.II piederēja igauņu bruņinieku kārtai.Viņa dēls Heinrihs Kastrāni pārdeva,ieguva īpašumu Igaunijā un 1867.g.šī dzimtas līnija izmira.
Fon Rautenfeldiem Livonijā īslaicīgi piederēja sekojoši īpašumi:Roneburgas-Noihofas (Jaunraunas) muiža,Roneburgas (Raunas) pils,Kastrāne ar Šmerli,Adzelas (Gaujienas)pils,Šudena, Luberta-Rencena un Korventhofa-visi Latvijas teritorijā; kā arī tuvējā Arohofa un Moiseda igauņu teritorijā un Kurzemē - Apridena, Alt-Rādena,Alt-Abguldene un Gros-Bušhofa.1920.g.fon Rautenfeldiem piederēja Ringmundshofa (Rembate)un Ķegums., kuru latvieši konfiscēja, kā arī Lindenrū (Bieriņu) muižiņa Pierīgā. Dzimta, kuras piederīgie locekļi 1786.g.tika iekļauti Rīgas dizčiltīgo dzimtu grāmatā, saņēma 1797.g.pēc bruņinieku kārtas satversmes atjaunošanas indigenātu(vietējo iedzīvotāju statusu)(ierakstu Nr.241,243,244,245), šajā statusā 1800.gadā iekļāva arī ģenerālleitnantu Georgu B.fon R.(Nr.326)7).
  
1)1699.g.4.II Vecpilsētas baznīcas Kristību reģistrs Nr.23 -Regina V.šeit nav minēta.Faktu, ka viņa bijusi Johana B.otrā sieva ļauj secināt tas,ka “Regīnas Bērendas, dzim.Villamovius”mantojums 1757.g.5.XII no 5 bērniem tiek piešķirts 1750.g. Rīgā mirušajam dēlam Gotfrīdam(valsts Arhīvs.Kēnigsberga.)1739.g.12.I viņa tiek saukta par“Regīnas Bērenas kundze no Kēnigsbergas”kā Gorfrīda B.vecākā dēla sieva.(Rīga, Sv.Pētera baznīca).Gotfrīds B.bija 1708.g.5.VI kristītais Heinriha brālis, kuršbija devies uz Rīgu un tur 1736.g.30.XI kļuvis par pilsoni un pretēji savam brālim slīka nabadzībā un 1750.g.14.VII mira.
 
2)1673.g.23.IV Johans Bērens ,alus darītājs Lēbenihtā apprecēja Katarīnu .Krājumā “Heinrihs Barčs” ir atzīmēts:”Johans Bērends,vecpilsētas alusdarītājs,sieva Katarina Šrēterina,mirusi 1691.g.30.XII,Alusdarītājs saņem 1691.g.norakstu no Vecpilsētas pilsoņu saraksta” Pirmo Johana B.sievu sauca Katarīna Šrētere, mirusi 1691.g.30.XII.Šajā laulībā dzima 1689.g.kristītā meita Anna Katarīna.1693.g.30.XII Johans B.atkal kristīja meitu Regīnu Doroteju.Izejot no tā,1692.g.viņam vajadzēja bū apprecējušam Regīnu Villamovius.Tik tālu viss šķiet skaidrs.
Taču jau pieminētajā “Barča krājumā”atrodams ieraksts:”Johans Bēren(d)s Vecpilsētas aldaris, kura sieva ir Katarīna Matheina”.Tā kā Regīna V.1739.g.bija dzīva un viņas mantojums 1757.g.tika viņas mazbērniem, vajdzētu viņai laika posmā starp 1739.un 1757.g.-ticamāk 1757.g.būt mirušai.Tātad viņa varētu būt dzīvojusi ilgāk nekā viņas vīrs, kurš dzimis ap 1650.g.un 1673.g.pirmo reizi precējās;vai arī viņa ap 1708.g., pēc sava dēla Gotfrīda dzimšanas varētu būt šķīrusies un Johans B.precējies trešo reizi?Pieņēmums, ka attiecīgajā laika posmā varētu būt dzīvojuši 2 aldari Johani B.nav iespējams.Kādā dokumentā minēts, ka bijis tikai viens alus darītājs Johans B.
 
3)Vrangela ieraksti oficiālajā dzimtu reģistrā,pamatojoties uz “Ģimenes ziņām,kuras apkopojis Heinrihs Gots fon Hagemaisters , kas iesniegtas 1820.g.februārī un 1825.g.martā”:Heinrihs fon H.,komercianta Heinriha B. fon R.mazdēls ,ir nopelniem bagāts Livonijas muižniecības dibinātājs.”
 
4.)”Barča krājumā”Nr.61
 
5)Vēl 18.gs.2.pusē muižniecībā valdīja vispārējs naudas trūkums, kas noveda pie muižu ieķīlāšanas un pārdošanas;tajā pašā laikā Rīgā koncentrējās ievērojams kapitāls.(Livonija 18.gs.,1876.;388.lpp.)
 
6)Par Eberhardu B.fon R.kādā tā laika hronikā rakstīts :”Ļoti izglītots tirgotājs, studējot, ceļojot un tirgojot savos pēdējos dzīves gados baudīja lielo izdevumu izmisumu”.
 
7)Ludvigs Vilhelms 1797.g.tika ieskaitīts igauņu aristokrātu kārtā(Nr.241)
No vācu valodas tulkojusi Vineta Rozīte – Mārupes vidusskolas skolotāja.
Pastāv arī citas versijas, bet mūsu gadījumā tas nav principiāli, t.k. neattiecas uz Rigmundshof (Rembates) ciltskoka atzarojumu.
 
Berens fon Rautenfeld (Lindenru) ciltskoks
 
 
 
 Ar Svētās Romas impērijas Imperātora Franca Pirmā Stefana
personālo pavēli ar ierakstu Vīnes diplomā
Heinriham Berens no 05.08. 1752 fon Rautenfeldam un viņa
pēctečiem ir tiesības uz Barona titulu
 

 

 
Cilts pamatlicējs
Heinrihs Berens no 05.08. 1752 fon Rautenfelds
Komercijas titularpadomnieks
(1699 Kenigsberga - 1778 Rīgā)
Laika posmā no 1762.-1777.g.viņš vienu pēc otras iegādājās lēņu muižas Kastrāni, Roneburgu-Noihofu(Jaunraunu) un Roneburgas (Raunas) pili.
1736 (Rīgā) precējies ar
Katarīna Jadviga Krīger
(Rīga 1720-1797)
Viņu bērni:
Pirmā paaudze

1) Eberhards ( Rigmundshof)
(Rīga 19.07.1738-14.03.1810)

2) Heinrihs (atzars II: beidzies 1815)
3) Iogans Georgs (atzars III: Gross Bušhofs )
4) Кārls Gotthards(pēcteči nav)
5) Ludvigs Vilhelms (atzars IV: beidzies 1797)
6) Ioganna Regīna
7) Кatarina Helena

Eberhards ( Rigmundshof) Ringmundshofas (Rembates) nama ciltstēvs.
(Rīga 19.07.1738-14.03.1810)
Mantoja Roneburgas-Noihofas (Jaunraunas) muižu, jau 1772.g.pats bija nodibinājis savu tirdzniecības namu, 1773. g.tika ievēlēts par rātskungu Rīgā. Minēts, kā Rīgas Doma baznīcas inspektors.
1766 ( Kridenershof ) precējies ar
Marija Elizabete fon Koskjuļ
(13.07.1749- Rīga 09.06.1774)

Viņu bērni:

Otrā paaudze

1) Heinrihs Kārlis
(Rīga 25.10.1767- 29.10.1831)
2) Katarīna Margarita (Rīga 20.01.1770-13.04.1795)

 
Heinrihs Kārlis
(Rīga 25.10.1767- 29.10.1831)
Ar līgavas pūru iemantoja Lindenru muižu.
1810 (Rīga) precējies ar
Anna Doroteja Ādams
(Lindenru 18.02.1792- Rīga 25.11.1826)

Viņu bērni:

Trešā paaudze

1) Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
2) Vilhelmina Katarīna
(Rīga 06.04.1809- Rigmundshof-30.10.1863)
3) Anna Doroteja Elizabete
(Rīga 06.07.1838- Rigmundshof 27.10.1854)
4)Šarlotte Henriette
(Rīga 25.01.1814- 06.05.1815)

Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895
)
studējis Tērbatā, ļoti inteliģents cilvēks, labs diplomāts, tiesas lietu zinātājs un ekonoms, bet sevišķi matemātiķis un būvmākslas pratējs, izdarīja pats nivelēšanas darbus priekš kanāla rakšanas un apūdeņošanas.
1848 (Rigmundshof) precējies ar
Teofila Šarlotta Levi
(Šauļi 21.09.1822- Rigmundshof 21.09.1881)

1883 (Zassenhof) Precējies ar
Elizen Zāra Vilhelmina Livonija Karlail
(Rigmundshof 30.07.1860-Berne 28.11.1925)

Viņu bērni:

Ceturtā paaudze

Pirmā laulība

Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
1848 (Rigmundshof) precējies ar
Teofila Šarlotta Levi
(Šauļi 21.09.1822- Rigmundshof 21.09.1881)

Viņu bērni:

1) Heinrihs
(Rigmundshof 05.07.1850- Lindenru 23.11.1896)
2) Аnna (1849-1916)
3) Маrija(1852-1856)
4) Eberhards Eduards
(Rigmundshof 31.01.1854-.08.04.1918) piešķirts Medicīnas zinātnes doktora grāds.
5) Teofila Katerina (15.07.1856 - 14.09.1921)
6) Kārlis Augusts(1857 - 1919)
7) Ernsts Hermanns (1859-1906)
8) Georgs Ojgens (1860-1904)
9) Маks Eduards Julijus
(Rigmundshof 25.04.1862- Bad Elster 29.10.1920)
10) Hans Erihs (1863-1865)
11) Ioganna Sofija (1865-1927)

Otrā laulība:
Heinrihs Eberhards
(Lindenru 28.02.1822-Rigmundshof 28.02.1895)
1883 (Zassenhof) precējies ar
Elizen Zāra Vilhelmina Livonija Karlail

(Rigmundshof 30.07.1860-Berne 28.11.1925)

Viņu bērni:
1) Helen Elizen Lia (10.10.1883)
2) Fridrihs Hugo
(Rigmundshof 06.01.1885-)
3) Маrgarita Elizabet (1887-)

Heinrihs
(Rigmundshof 05.07.1850- Lindenru 23.11.1896)
piešķirts Matemātikas zinātnes kandidāta grāds.
10.10.1880 (Vīne) precējies ar
Teofile Anna Margarita Karlail
(Rigmundshof 06.03.1863-

Viņu bērni:

Piektā paaudze

1) Heinrihs Augusts (08.08. 1882- 14.01. 1929)
2) Hans (1883- 17.05.1912) Ķīmijas fakultātes students.
3) Dženni (1885-)
4) Paul Eberhard (1886-)
5) Макs(1887- 23.06.1920,Ludzā) Landsvera oberleitnants.
6) Elizen (1889-1916)
7) Аnna Margarita (1890-1918)
8) Кārlis Vilhelms (1891-1892)
9) Enrika Livonija (1896-)

Heinrihs Augusts (08.08. 1882- 14.01. 1929)
09.01.1912 (Jelgava) precējies ar
Elizabet Emīlija Kuģeniek
(13.02.1888 - 28.03.1968)

Viņu bērni:

Sestā paaudze
1) Johans (27.10.1911 - 29.03.1958) Mācijās Mākslas akadēmijā, pēdējos dzives gados strādāja par juvelieri – gravieri.
2) Georgs (01.10.1912 - ) Jūrnieks. Pazudis bez vēsts jūrā.
Johans (27.10.1911 - 29.03.1958)
08.10.1934 (Rīgā, Doma bazn.) precējies ar
Маrija Geruļskis ( 17.06.1914 - )
Viņu bērni:
Septītā paaudze
1) Edmunds (1939 - 01.04.2004)
2) Benita (Zīverte)( 05.10.1945-)
Edmunds (1939 - 01.04.2004) Strādājis par šoferi.
(Rīga) precējies ar
Ērika Emken (17.06.1940.- ) Strādājusi par šoferi.
Viņu bērni:
 
Astotā paaudze
1) Кristīne (04.02.1975 -)
Кristīne (04.02.1975 -) Bakalavra grāds psihologijā.
Viņu bērni:
Devītā paaudze
Кristiāna (19.10.1993 - ) Mācās Mārupes vidusskolā.
Кristers (31.08.2004 - ) Berens fon Rautenfeld , Rigmundshofas (Rembates) nama, cilts atzara mantinieks. Manuprāt, sekojot dzimtas tradīcijām, mantinieka pilnam vārdam jābūt :
 barons Heinrihs Kristers Berens fon Rautenfelds, bet tā jau nav mūsu kompetence.
Tālāk apkopoti jauni fakti, fotomateriāli un dokumenti, kuri parādījās mūsu meklējumu rezultātā.
 

 

Teofila Anna Margarita Karlail (Rigmundshof 06.03.1863 - ?)
 
 

Heinrihs Augusts dzimis 08.08.1882.g. Lindenru, miris 1923.g. Rīgā.

Avots: Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, C.A. Starke, 1929.
Pagaidiet. Kļūda? Dažādas versijas? Nekas cits neatliek, kā pierādīt ar dokumentu.
Saskaņā ar Miršanas apliecību, Heinrihs Rautenfelds miris Sarkankalna slimnīcā - Duntes 12/22 Rīgā, (šobrīd Traumatoloģijas un Ortopēdijas Institūts), no nephritis 1929.gada 14 janvārī.
 

 

Heinrihs Augusts Berens fon Rautenfelds 09.01.1912.g. aprecējās ar Elizabeti Emīliju Kuģenieks

 1888.g.kristīta Lielvārdes - Lieljumpravas ev. lut. draudze.
Tēvs: Wächter(sargs) Pehter Kuggeniek. dzimšanas vieta: Jungfernhof (Jumprava) Eisen Bahn Nr. 66.
Heinriha Augusta Berens fon Rautenfelds un Elizabetes Emīlijas Kuģenieks bērni:
 
Johans vai Jānis – 31.03.1933 – dienests 6. Rīgas kājnieku pulkā.

 
Kristīts Mitavas (Jelgavas) sv. Simeona un sv. Annas pareizticīgo baznīcā.
08.10.1934 precējies ar Mariju Geruļski (17.06.1914г - 24.12.1988г.)
   
Georgijs vai Juris
26.12. 1935g. Rīgas Mārtiņa baznīcā precējies ar Hildu Marienfeldi.

 
Georgijs ar sievu un dēlu – Heinrihu Georgu, pirms aizbraukuši no Latvijas, dzīvojuši Kalvenes ielā 16.
 
Johana vai Jāņa un Marijas dēls – Edmunds:

10.03.2002.g. foto uz muižas Kantora ielas 10. fona.
Foto autore: Valija Eize (Dabas draugu kopa "zaļā kurpe")
 
Edmunda sieva – Ērika Berens - Rautenfelde, dz. Emkena:
 
 
 
Edmunda un Ērikas meita - (Kristīne Bērena – Rautenfelde):
  

un viņas bērni – Kristiāna un Kristers:

 
Baronese Kristiāna Berens fon Rautenfelde mācās Mārupes vidusskolā, t.i. Altenhof – Mednieku pilī – viņas senču kādreizējā īpašumā.
Šajā vietā varētu pielikt punktu, bet ... tad Rafails man paziņoja par Kārļa Jēkabsona romāna „Heinrihs Rautenfelds” esamību.
 

 
Nu ko, nācās to izlasīt. Labāk nebūtu to darījis. Atklājās tik daudz nesaderības, neprecizitātes, ka gribot negribot meklējumos, atklājām daudz interesantu materiālu stāstam „ Nav skumjāka pasaulē stāsta ...”
 
Turpinājums sekos!

 

Materiālu apkopoja J.Aivazovs