Lai tas vairs nekad neatkārtotos

(Atmiņas par fašistu varasdarbiem Salaspils koncentrācijas nometnē)

 

Gadi rit, bet sāpes nepiemirst... Valdības lēmums par pieminekļa uzcelšanu Salaspilī uzbangoja atmiņas. Domās aizslīd cietuma kameras, pratināšanas, Salaspils barakas, pakārtie, mirstošo vaidi, bērnu raudas...

Mani apcietināja 1941. gada jūlija vidū tāpēc, ka līdz 1941. gada feb­ruārim strādāju pasta krājkasē un kādu laiku biju vietējās komitejas loceklis. Pēc hitleriešu iebrukuma to tulīt gestapo iesladēm steidzas paziņot latviešu buržuāziskie nacionālis­ti — aizsargi un korporeļi, bijušie darba biedri Cēbers un Noveņickis.

Nākamā gada 18. maijā mani aizveda uz Salaspili. Vēsā. vējainā dienā nokļuvām Salaspili, bijušā šaujlaukumā. Redzējām dažas desmit ba­rakas, būvmateriāliem piekrautu lau­kumu, karātavas ar augstu galdu un ķeblīti uz tā. Vispirms mums no­grieza matus, piešuva baltas lentes mēteļiem un Žaketēm priekša un uz muguras. Tad lika auksti pirti no­mazgāties un veda uz baraku. Tur atradis četrstāvu guļamās lāvas apmēram 300 cilvēkiem (ebreji katrā barakā dzīvoja ap 700). Lodziņi bija mazi. šauri. Caur tiem karātavās mēs redzējām jau šūpojamies kādu pakārto.

 

Pirmais nometnes komandants bija, virsleitnants Tone Bargajā 1941. un 1942. gada ziemā viņš austrumu fron­tē dzērumā bija nosaldējis kajas. tā­pēc viņu pītā atzveltnes krēslā četri ebreji nēsāja pa nomet­nes teritoriju. Atceros viņa pirmo uzrunu mums: «Jūs vairs ne­esat cietuma, neesat koncentrācijas nometnē, bet esat šeit! Jūs katrs par nopelniem darbā tagad saņemsit pakā­pes. Sakumā «A». tad paaugstinas uz «B» un vēlāk «C» grupa. Pēc «C» saņemšanas ir tikai viens ceļš — brīvība!». Tomēr tā bija tikai ieslodzīto krāpšana, lai tos vairāk izdzītu.

 

Darbā mani norīkoja kūdras fabrikā. Sešus kilometrus turp. sešus atpakaļ, desmit stundu darba diena jāizrok norma. Svētdienās darbs bija nometnes teritorijā. Nepārtrauktā virknē ar nestuvēm nēsim smiltis no vienas nometnes malas uz otru.

Būvdarbi nometnē ritēja spriegi. Barakas cita pēc citas stājās ierindā, cēlā darbnīcas, torni laukuma vidū, žogu ap nometni, karceri, būvēja ceļus, vēlāk ļaunu komandantūras ēku, krematoriju. Cita pēc citas barakas pildījās ar jauniem iemītniekiem. Cita pēc citas tukšojās barakas, kurās dzīvoja ebreji — viņi pārcēlās uz smiltaini.

Dienu no dienas kļuva stingrāks režīms. Mainījās nometnes komandan­ti, dažādojis mūsu mocību veidi.

 

Agrāk pastāvošās nometnes Dau­gavpilī. Valmierā, Madonā, Bauskā, Tukumā un citur likvidēja, bet visus ieslodzītos atdzina uz Salaspili, Ta­gad Jau ieslodzīto skaita šeit sniedzās vairākos tūkstoša tāpēc pa­lielināja ari Ieslodzīto bendētāju skaitu. Šāds nometnes administratīvā personāla papildinājums pienāca no likvidētās Madonas nometnes. Šie buržuāziskie nacionālisti acīm redzot par «teicamu» darba cilvēku slepka­vošanu un savas tautas nodevību bija izpelnījušies okupantu acīs, ka tos gandrīz pilnā sastāvā pārcēla uz Salaspili un tad sākas negantas mocī­bas, jo madoniešu izdoma dažādos mo­cību veidos bija nepārspējama. Or­ganizēja sodu grupu. Celties, gulties, tupus, rāpus, līst uz vēdera, iet zosu solī, skriet apkārt kā vilciņam ap savu mocītāju — tie bija mīļākie paņēmie­ni koncentrācijas nometnes speciālis­tiem. Vidušam, Dženim, Karitonam, Kantoram. Zvaigznem un citiem. No viņiem šos paņēmienus aizguva arī citi. Kur tad vēl Tekemeiera (saukta «Stukasa») spieķis un Krauzes suns

 

Drebuļi pārņēma katru, kad dzirdējām, ka ieradies gestapo dižvīrs Lange. Inspekcijas gājienā pa nometni viņš parasti piesauca pie sevis divus, lielākoties ebrejus. Laipni pārmijis dažus vārdus ar viņiem par uzturu, par dzīves apstākļiem un veselību, viņš atļāva tiem Iet. Tiklīdz viņi apgriezās, Lange veikli abus nošāva. Vismaz divus — tāda bija Langes norma -katrā pastaigā.

Sakarā ar «elastīgās taktikas» lie­tošanu austrumu frontē hitlerieši Lat­vijas un Krievijas Federācijas piero­beža izveidoja «nāves joslas» Cilvē­kus no turienes ievietoja Salaspils koncentrācijas nometnē. Nespējīgos — vecos un invalīdus, vīriešus, sievietes un bērnus novietoja atsevišķi. Darba spējīgos un daļu bērnu aizveda kaut kur prom, daļu bērnu atstāja nomet­nē. Vecos un nespējīgos laiku pa lai­kam likvidēja uz vietas.

 

Kādā dienā redzēju šādu skatu. Dažiem apcietinātiem latviešu hit­lerieši deva rīkojumu zināmu daļu bērnu ievietot autobusos, bet mātes, redzēdamas, ka viņu bērnus taisās aizvest, centās to nepie­ļaut. Vēl tagad griežas ausīs un sa­žņaudzas sirds no necilvēcīgajiem māšu un bērnu kliedzieniem un rau­dām. Netālu visā aukstasinīgi norau­dzījis nometnes dižvīrs Nikels, laikam vērodams, kā tiek izpildīta viņa pa­vēle. Beidzot arī viņu sāka nervozēt sieviešu un bērnu raudas. Promiedams viņš tikai noteica: «Ir gan ne­žēlīga tauta tie latvieši — atņemt mātēm bērnus. Es kaut ko tādu neva­rētu!». Bet pavēli taču bija devis viņš — necilvēcīgais liekulis.

 

Daudzi ieslodzītie nolika savas gal­vas to vietējo nodevēju dēļ, kuri oku­pācijas sākuma laikā bija ar savu «nacionālismu» pārlieku pārcentušies un kurus tādēļ hitlerieši bija ieslodzijuši nometne. Tādi bija Ašāks. Izirs, Borodlčs. Zaķis, Veskis. Šteinbergs un citi. Piemēram. Šteinberga nodevības dēļ jeb, kā viņš pats Iz­teicās. lai parādītu, ka arī Šteinbergs kaut ko dara, nošāva divus ieslodzī­tos Roviču un Vītolu. Viņu «noziegums» bija tāds, ka, strādādami Spil­ves aerodromi, viņi bija satikušies ar savām sievām.

 

Vienu nakti biju norīkots dežurēt bērnu barakā. Bija jāsaņem vakariņas (viena karote rudzu miltu biezputras ar tikpat daudz vājpiena katram), jā­palīdz mazākajiem paēst, jāuzrauga viņi pa nakti. Dažāda vecuma, dažāda rakstura ap 500 līdz 600 bērnu novie­tojušies pa barakas nārām. Cits draiskuļojās, lielākie klusi sarunājās, cits sauca mammu, cits prasīja ēst, cits kaut kur raudzījās tālumā skum­ju, gadiem nepiemērotu vecīšu ska­tienu. Skumji arī pašam. Bezgala grūti, jo palīdzēt viņiem man nav ne­kādu iespēju. Ievēroju kādu četrus līdz piecus gadus vecu melnmatīti. Bezgala skumja viņa bija, klusu ie­spiedusies kaktiņā, raudāja. Paņēmu viņu klēpi, nomierināju, parunājos Par tēti un mamiņu viņa neko nezi­nāja.

 

Tā arī viņa nogulēja visu nakti ma­nā klēpi, piespiedusi mazo galviņu manam krūtīm.

Kur esi tagad tu, melnacainā Ra­ja? — Vai pēc asiņu noņemšanas tevi līdz ar citiem bērniem aiznesa uz me­žu, vai arī tu izglābies un tagad esi cīnītāju rindās?

Sāp sirds par šiem bērniem, par tūkstošiem citu, kas aizgāja bojā šajā nāves nometnē. Cik daudz labu draugu un sirsnīgu cilvēku šajos grū­tajos pārbaudījuma gados izkristalizē­jas! Kur viņi tagad? Maza saujiņa atlikušo Izklīduši — pazuduši gadu straujajā ritmā. Ceru, ka arī viņi. tā­pat kā es to esmu darījis, visus savus spēkus ir veltījuši cīņai par to, lai nekad vairs neatkārtotos šādi drausmīgi gadi, lai mūsu bērni bez bažām, varētu raudzīties nākotnē, lai fašisma odze nekad vairs nevarētu pacelt savu indīgo galvu.   

 

Rīgas 27. strādnieku jaunatnes vidusskolas skolotājs