Reimersas acu klīnika Rīgā
Acis ir visjūtīgākais cilvēka orgāns. Acu gaisma cilvēkam ļauj uztvert apkārtējo pasauli attēlos un krāsās, iepazīt to, orientēties un darboties tajā, priecāties par tās skaistumu, izvairīties no briesmām un vēl daudz ko citu. Tāpēc kopš seniem laikiem cilvēki ir rūpējušies, lai acis būtu veselas un cīnījušies, savu iespēju robežās, ar dažādām acu slimībām. Interesanti atzīmēt, ka jau pašā mūsu ēras sākumā Aleksandrijā slavenā ārsta Aula Kornēlija Celza (Celsus) (25.p.m.ē.-50.m.ē.) laikā acu ārsti tika izdalīti atsevišķā mediķu klasē ar īpašu nosaukumu – oftalmologi vai oftalmiatri.
Pat drūmajos viduslaikos, kad pār pasauli valdīja tumsa un bailes, bet zinātne bija ieslodzīta klostera mūros, cilvēki rūpējās par savu redzi. Vēstures avotos ir atrodamas ziņas par to, ka jau XIII gadsimtā Itālijā esot izgatavotas pirmās brilles.
Medicīnas attīstība, pētījumi fizioloģijā veicināja arī īpašas medicīnas nozares – oftalmoloģijas izveidošanos. Lēnām un pamazām oftalmoloģija veidojās par zinātni, kas pēta acs uzbūvi un funkcijas, kā arī acu slimības, diagnostikas metodes, ārstēšanu un profilaksi.
Par cik acs savā būtībā ir dabiska optiska sistēma, tad oftalmoloģijas izveidē un attīstībā liela loma bija pētījumiem fizikā, matemātikā, astronomijā un citās zinātņu jomās. Rezultātā izveidojās īpaša fizikas nozare – optika. Ne tikai ārsti, bet arī daudzu citu nozaru zinātnieki ir devuši savu ieguldījumu oftalmoloģijas attīstībā. Tā vācu astronoms un matemātiķis, pasaulslavenais zinātnieks Johaness Keplers (Johannes Kepler) (1571.-1630.) jau pašā XVII gadsimta sākumā izstrādāja redzes teoriju un zinātniski pamatoja redzes optisko korekciju. Kā īpašu sasniegumu jāatzīmē pirmā veiksmīgā kataraktas ekstrakcija, kuru 1748. gadā Parīzē veica franču oftalmologs Žaks Davjēls (Jacques Daviel) (1696.-1762.), ar to uzsākot jaunu posmu acs ķirurģijā.
Interese par oftalmoloģiju kā medicīnas nozari pieauga tik tālu, ka daudzi ārsti vēlējās pievērsties šai specialitātei. Sakarā ar to mācību iestādēs sāka dibināt oftalmoloģijas katedras.
Par patstāvīgu zinātnes nozari oftalmoloģija izveidojās XIX gadsimta sākumā un tās turpmākās izaugsmes pamatā bija vācu zinātnieka, dabas pētnieka Hermaņa Helmholca (Hermann Helmholtz) (1821.-1894.) pētījumi redzes fizioloģijā, izstrādājot akomodācijas teoriju, krāsu redzes teoriju un uzkonstruējot 1851. gadā oftalmoskopu.
Latvijā pirmā acu klīnika atvērās Rīgā 1864. gadā un ar to saistītie notikumi ir interesanti, ļoti būtiski, zināmā mērā raksturīgi tam laikmetam un diemžēl mūsu sabiedrības lielākai daļai pilnīgi nezināmi.
XIX gadsimta otrajā pusē Rīgā un arī visā Latvijas teritorijā strauji pieauga slimnīcu skaits. Īpašu vietu to starpā ieņēma Reimersas acu klīnika, kuras rašanās saistīta ar speciāli šim nolūkam novēlētiem līdzekļiem. Bez tā bija vēl viens svarīgs priekšnoteikums, proti, Rīgā bija ārsti, kuri ļoti interesējās par oftalmoloģiju un izprata šādas klīnikas nepieciešamību.
Līdzekļus acu klīnikas izveidošanai Rīgas pilsētai novēlēja Vilhelmīne Reimersa (Wilhelmine Reimers, geb. Thonn). Viņa bija pirmās ģildes tirgotāja, Rīgas rātskunga un goda pilsoņa Reinholda Karla Reimersa (Reinhold Carl Reimers) (1769.-1836.) otrā sieva.
Vilhelmīne Reimersa savu testamenta daļu novēlēja acu klīnikas ierīkošanai Rīgā. Tam nolūkam viņa novēlēja arī dzīvojamo māju Rīgā, Jēkaba ielā, tomēr slimnīcas vajadzībām šī ēka nebija piemērota, tāpēc testamenta izpildadministrācija izšķīrās par jaunas ēkas celtniecību. Par Reimersas acu klīnikas direktoru tās tapšanas posmā tika izvēlēts Pilsētas slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērenss (Bernhard Friedrich Baerens) (1795.-1863.). Te lieti noderēja Bērensa milzīgā enerģija, organizatora talants un pieredze, kā arī interese par oftalmoloģiju, jo jau savu darbu doktora grāda iegūšanai viņš bija veltījis acs lēcas fizioloģijas un pataloģijas izpētei.
Pēc rūpīgās pārdomām speciāla komisija izvēlējā gruntsgabalu Troņmantnieka bulvārī (tagad Raiņa bulvārī 7) un nopirka no pilsētas jaunās klīnikas vajadzībām.
Troņmantnieka bulvāris ar katru gadu kļuva skaistāks, jo tā ārējā malā pretī parkam XIX gadsimta otrajā pusē izauga lepnas un nozīmīgas ēkas, kuru projektus izstrādāja labākie tā laika arhitekti.
1920. gadā bulvāri pārdēvēja par Raiņa bulvāri. Arī šodien tas ir viens no greznākajiem Rīgas bulvāriem, kas 995 m garumā stiepjas gar kanālmalas apstādījumiem, puslokā apņemot Vecrīgu.
Toreiz, kad bulvāra apbūve tikko sāka veidoties, līdzās citām jaunceltnēm tika celta lepna ēka acu klīnikas vajadzībām. 1861. gada 25. augustā Baltijas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs (1804.-1882.) ielika klīnikas ēkas pirmo pamatakmeni. Ēkas projekta autors bija arhitekts Heinrihs Šēls (Heinrich Scheel) (1829.-1909.).
Jaunā acu klīnika mazturīgajiem tika atklāta 1864. gada 2. janvārī un nosaukta V.Reimersas vārdā. Šajā pirmajā Latvijas oftalmoloģiskajā ārstniecības iestādē bija 60 stacionāra vietas un ambulance.
Pirmais slimnīcas direktors Bernhards Frīdrihs Bērens diemžēl nenodzīvoja līdz slimnīcas atklāšanai. Viņš nomira pusgadu pirms tam, tā arī nepieredzējis sava sapņa – specializētās acu klīnikas – atklāšanu.
Pēc B.F.Bērensa jaunās klīnikas vadību uzņēmās Karls Valdhauers (Carl Waldhauer) (1821.-1899.) un viņš slimnīcas priekšgalā palika no 1863. līdz 1880. gadam. Viņš ar lielu atdevi darbojās savā specialitātē, kļūdams par vienu no izcilākajiem acu ārstiem Krievijā.
Valdhauers bija spēcīga, savdabīga rakstura cilvēks, kas zem skarbām ārējām izpausmēm slēpa maigu, uzticamu sirdi, līdzjūtību un žēlsirdību.
Pēc K.Valdhauera par Reimersas acu klīnikas direktoru kļuva Jons Eižens Štavenhāgens (John Eugen Stavenhagen) (1842.-19...). Savu doktora disertāciju viņš aizstāvēja Tērbatas universitātē 1868. gada beigās. Tajā laikā Štavenhagens jau strādāja Reimersas acu klīnikā, ieņemdams asistenta vietu no 1867. līdz 1869. gadam. Tad viņš nolēma turpināt studijas un pavadīja 1869.-1870. gadu Berlīnē un Vīnē. Rīgā viņš atgriezās kā praktizējošs ārsts un paralēli darbam Rīgā Štavenhāgens no 1870. līdz 1874. gadam darbojās Majoros kā kūrorta ārsts. 1880. gadā viņš kļuva par Reimersas acu klīnikas direktoru un vadīja klīniku līdz pašām XIX gadsimta beigām.
XIX gadsimts Reimersas acu klīnikai aizritēja ļoti veiksmīgi. Tā bija vienīgā acu slimību ārstniecības iestāde Latvijā. Tajā strādāja retas specializācijas ārsti – oftalmologi, kuru darbs atnesa daudziem cilvēkiem iespēju atkal redzēt apkārtējo pasauli, daudziem atviegloja ciešanas un kopumā nesa sabiedrībai lielu labumu.
XX gadsimta pirmie trīs gadu desmiti arī aizritēja auglīgā darbā, taču 1936. gadā klīnikai atņēma tās ēku, nododot to administratīvām vajadzībām. Pašu klīniku pārcēla uz citu ēku, kas atradās Baznīcas ielā numurs 13. To, protams, pat salīdzināt nevarēja ar speciāli klīnikai celto ēku Raiņa bulvārī. Reimersas acu klīnikas liktenī ar to sākās lejupslīde, kas beidzās 1951. gadā ar klīnikas likvidēšanu.
Klīnikai celtās ēkas liktenis izvērtās visai raibs. Laikā no 1940. līdz 1941. gadam tajā darbojās Padomju Latvijas valdība ar Vili Lāci priekšgalā. Vēlāk šeit mājvietu atrada Valsts Celtniecības un Arhitektūras ministrija. Tagad pie glīti sakoptās ar varenu metāla žogu apjoztās celtnes lepni plīvo ASV valsts karogs, jo šeit atrodas ASV vēstniecība Latvijā.
I APTIEKA
Обсудить статью можно здесь/ Apspriests materiālu var šeit:
