Reiz bija kiosks…

           Tikai retais šodien zina, ka aptuveni tagadējā „Kolonādes” kioska Brīvības bulvārī 26 (tagad tur atrodas kafejnīca „Čili Pica”) vietā savulaik atradās viens no pirmajiem Rīgas pilsētas pašvaldības celtajiem kioskiem.

 Rīgas pilsētas pašvaldība 20. gadsimta sākumā savā pārziņā ņēma kiosku celtniecību un sāka celt jaunus. Pirmo divu kiosku — pie Aleksandra (tagad — Brīvības) bulvāra tiltiņa pār kanālu un Aleksandra un Troņmantinieka (tagad Raiņa) bulvāru stūrī — celtniecībai pilsētas pašvaldība 1903. gadā izsludināja konkursu. Tajā starp triju arhitektu iesniegtajām skicēm galveno balvu ieguva arhitekts A. Reinbergs. Vēlāk — pēc gada —, detalizēti izstrādājot skices, uzbūvēja kiosku jūgendstilā pie Aleksandra bulvāra tiltiņa pār kanālu. Šo kiosku iesāka celt vēlāk nekā kiosku Aleksandra un Troņmantinieka bulvāru stūrī — 1904. gada jūlijā —, bet pabeidza ātrāk — 25. oktobrī. Ēkas celtniecībai no pilsētas pašvaldības kases iztērēja 3051 Krievijas impērijas rubli un 85 kapeikas. Būve bija no koka un celta uz mūrētiem akmens pamatiem. Jumts bija klāts ar plakanajiem dakstiņiem, un uz tā atradās skurstenis; logiem bija sīkas rūtis.
             Tā kā pirms kioska būvniecības te atradās tramvaja pietura, tad, ceļot kiosku, tā fasādes priekšējā daļa bija labiekārtota kā platforma ar nojumi tramvaja pieturai.
Celtnes fasādes augšējā daļā pie jumta ievietoja pulksteni. To Rīgas pilsētas pašvaldība nopirka par 195 rubļiem no slavenas firmas „Jaksh&Co”, kurai piederēja savs universālveikals netālu no Rātsnama (celts 1901. gadā, 1941. gadā nodedzis). Pulksteņmeistars G. Gramdovs, kurš aprūpēja Rātsnama, Doma un Sv. Pētera baznīcas pulksteņus, sākot no 1905. gada, par 18 rubļiem gadā uzņēmās uzvilkt un veikt tehnisko aprūpi arī kioska pulkstenim. 1907. gadā, pieaugot darba apjomam, viņa alga dubultojās līdz 36 rubļiem gadā.
             Ēkā no tramvaja pieturas puses atradās telpa telefonam, kurai blakus bija iekārtota telpa sīktirdzniecībai. Tajā varēja iegādāties laikrakstus, atklātnes un pat grāmatas, kā to var spriest pēc senām atklātnēm un fotogrāfijām, kas nemaz nav raksturīgs visiem kioskiem. Ēkās otrajā pusē atradās ieeja vīriešu maksas tualetē. Lai to būtu vieglāk uzkopt, tualetes sienas bija noklātas ar keramikas flīzēm.
             Kioska telpas apgaismoja, izmantojot gāzi, bija ierīkota arī ūdensapgāde. Gāzes apgaismojumu un ūdensapgādi kioskā ierīkoja Rīgas pilsētas gāzes un ūdensapgādes iestādes. Notekūdeņu sistēmu celtnē iebūvēja V. Pētersona firma, kuras kantoris atradās Monētu ielā 4/6. Notekūdeņu caurules bieži aizsērēja, tāpēc 1909. un 1910. gadā tās tīrīja; tas Rīgas pilsētas pašvaldībai izmaksāja 1 rubli par katru reizi.
             Kiosks laika posmā no 1905. līdz 1915. gadam piedzīvoja četru īrnieku maiņu, kā arī biežas īres summas svārstības. Pirmoreiz Rīgas pilsēta to iznomāja no 1905. līdz 1907. gadam R. Manfredam par 606 rubļiem gadā. No 1908. līdz 1910. gadam to nomāja V. Holcs par 465 rubļiem gadā, bet no 1911. gada līdz 1914. gadam īres maksa īrniekam E. Bērziņam tika palielināta līdz 500 rubļiem gadā. Par vislielāko īres maksu — 1250 rubļiem gadā — kiosku izīrēja 1914. gadā īrniekam P. Brinģim, taču tikai uz gadu. Jau 1915. gada 21. decembrī Rīgas pilsēta summu samazināja līdz 720 rubļiem gadā, jo kioska īrnieks bija iesaukts karadienestā. Augsto nomu noteica kioska izvietojums, tas atradās ļoti izdevīgā vietā.
Nav īsti zināms, kad kiosku pie Aleksandra bulvāra kanāla tiltiņa nojauca, taču 1924. gadā par mājas tiesu uz tagadējās Latvijas Nacionālās operas pusi no ielas puses pēc A. Medlingera projekta uzcēla „Kolonādes” kiosku.