Risinājuma savdabīgums, ieceres viengabalainība
Šusts V. Risinājuma savdabīgums, ieceres viengabalainība. // «Literatūra un Māksla», 8.septembris, 1962.g.
Apspriežot Salaspils nometnes pieminekļa metus
Zied ābeles. Zem to baltajām kupenām skanīgu balsu kņada — te pionieri darba rosmē un sarkano kaklautu atspulga pietvīkušām sejām kорj zālāju. Pavasara vējš aiznes jauno balsis un smieklus tālu pāri virsājam. Tikai reizēm troksnis pēkšņi apraujas. Pār ziedošo dārzu ar pārslīdējusi smeldzīgu skumju ēna – kāds akmenī cirsts uzraksts vai tēls bērniem stāsta: «Te reiz bija nometne. Salaspils. Nāves nometne!».
Apmēram tādu bija iedomājies Salaspils koncentrācijas nometnes pieminekli kāds konkursa dalībnieks. Tur, kur valdīja nāve un šausmas, — ziedu un augļu pārpilns dārzs. Vienkārši un skaisti. Un grūti iedomāties vēl cildenāku pieminekli tiem, kuri aiz šīs nāves nometnes dzeloņdrāšu žogiem cieta, cīnījās un mira kopā ar savām nepiepildītajām cerībām un ilgām.
Tiktāl par piemiņu. Bet šodien Salaspils mums nav vairs tikai piemiņa. Nav nejaušība, ka tanī pašā laikraksta «Literatūra un Māksla» numurā, kurā iespiests pirmais vērlējums par Salaspils pieminekļa projektu, Jaunais dzejnieks Jānis Petersraksta: «...Ir labi tā, kad maizes lauki smaržo, kad vari krūtis labas dienas krāt, un tomēr nedrīkstam, pat skaujot mīļās plecu, par Hiro- simu nedomāt!». Citiem vārdiem —gribas, lai Salaspils piemineklis vienlaikus izsacītu arī mūsu domas, jūtas, centienus. Lai mocekļu piemiņa te nesaraujami savītos ar mūsdienu padomju cilvēku miera alkām un kā varena, darbā un cīņās rūdīta roka izslietos pretim kara draudiem: «Nē, tam neatkārtoties!». Ne- atkārtoties ne Hirosimai, ne Buhen- valdei, ne Salaspilij, ne Audriņiem!
Lai sasniegtu šādu izteiksmīgu un iedarbīgu māksliniecisko risinājumu, visai pieminekļa kompozīcijai jāsakļaujas viengabalainā un mērķtiecīgi virzītā veselā. Jāatzīmē, ka nevienā no daudzajiem interesantajiem un daudzveidīgajiem konkursa projektiem šādas kompozicionālas vienotības nebija. Vai tas izdevies tagad, kad, konkursa aizsākto darbu turpinot, šaurāks autoru kolektīvs izstrādājis jauno priekšlikumu Salaspils piemineklim? Jā un nē.
Galvenais pieminekļu komplekss bijušās nometnes teritorijā veido ļoti savdabīgu telpisko kompozīciju, ja tradicionālos memoriālo kompleksu risinājumos (Brāļu kapi Rīgā, Piemiņas komplekss kritušajiem padomju karavīriem Berlīnē Treptova parkā u.c.) telpu kompozicionāli satur kopā gan simetrijas asis, gan galvenokārt tās nožogojums ar arhitektoniskiem vai tēlnieciskiem veidojumiem, tad apskatāmajā projektā simetrijas asu vispār nav, telpa norobežota tikai daļēji (ieejas vārti ar sienu, priežu rinda un piemiņas mauzolejs). Visu plašās kompleksa teritorijas telpisko vienotību tādējādi tiek uzdots saglabāt skulptūrām, kuras izvietojas «ciešanu ceļa». Ietvertajā viršu laukā. Kompleksa kompozicionālā kopskaņa tad arī atkarīga no tā, vai šīs skulptūras minētajam uzdevumam atbilst.
Vienkāršākais, bet tīri ārišķīgais atrisinājums — veidot skulptūras tik gigantiskas, lai tās jau fiziski piepildītu telpu. Pa šo ceļu pagaidām arī iets.
Varēja būt citādi, labāk. Te atkal atgādināms kāds no konkursa projektiem. Projekts ar devīzi «Nē!». Tieši no viršu paklāja izaug emocionāli tēli, tie pauž sāpes, protestē, sauc, brīdina. Domu un jūtu pārdzīvojumi tādējādi orgāniski saista tēlus un viršu lauku vienā veselā. Liekas, — ne tikai tēli, bet visa nometnes zeme, kas pielijuši mocekļu asarām un asinīm, runā, stāsta, kliedz.
Šai sakarā nevaru nepieminēt arī to dziļo iespaidu, kādu uz mani un maniem ceļa biedriem atstāja nelielais un vienkāršais piemineklis fašistu nomocītajiem Rāvensbrukas koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem kādā no Parīzes kapsētām. No zemes te izaug akmeni daļēji izcirstas divas saistītas rokas. Vairāk nekā. Bet kādu noskaņu un pārdomu bagātību tās izraisa! Atceros arī nesen Maskavā atklāto pieminekli Kārlim Marksam. 16 granīta bluķos daļēji Izdalās lielā domātāja un cīnītāja galva, pleci un roka. Un tieši tādēļ tēls gūst lielu vispārinājumu.
Teiktais ļauj cerēt, ka, Salaspils nometnes galvenā pieminekļu kompleksa projekta pilnveidi turpinot — īpaši tas attiecināms uz skulptūru grupu, — tā telpiskās kompozīcijas vienotībai varētu tikt rasts dziļāks un pilnvērtīgāks idejiski mākslinieciskais interpretējums.
Skarot atsevišķus kompleksa elementus, īpašu atzinību pelna piemiņas mauzolejs. Mauzoleja arhitektūra netē1o, bet rada telpu, kas palīdz cilvēku emocionāli iesaistīt visa kompleksa mākslinieciskajā uztverē. Pāris kāpienu uz leju noved it kā pazemē. Virs mums zems horizontāls pārsegums, kas ļauj skatam tikai pa nelielu izgriezumu redzēt debesis. Vienā pusē siena ar bareljefiem — tie stāsta par nometnes dzīvi, — citās — pati nometne ar «ciešanu ceļu» un tēlu grupām. Nometne, uz kuru mēs raugāmies no zema, zemei tuva skata punkta. Te memoriālā kompleksa sirds, te cilvēks vistuvāk tai zemei, kura pilna sāpju, ciešanu, apslēptā cīņas spara.
Memoriālā kompleksa ieejas vārtos un sienā plastiskie meklējumi jau brīvāki, ar gribētas simbolikas ieskaņām. Taču arī šeit tēlainība nekļūst par pašmērķi, bet, cieši sakļaujoties ar arhitektūras — telpas veidotājas — kompozicionālo pamatdomu, kāpina to.
Turpretim piemineklī karagūstek- ņu masu kapenēs (objekts, kurš izvietojas patālu no galvenā kompleksa un uztverams patstāvīgi) simbolika jau nomāc arhitektūru un atņem tai spēku. Divas masīvās, nedaudz ieslīpi piegāztās sienas, kas sākotnējā variantā (konkursa projekts ar devīzi «Violetais taisnstūris») ietvēra dinamisko skulptūru, tā radot tai kontrastu un fonu, tagad — plastisko meklējumu rezultātā — pārvērtušās vieglās, dinamiski trauksmainās zemē iespīlētās dzelzsbetona plātnēs. Tiesa, tās proporcionētas nevainojami, tām ir sava pievilcība. Taču kopiespaids zaudē, jo kontrasta vietā tagad ir disonanse. Arī pats princips — arhitektūras plastiku novest līdz patstāvīgam simboliskam tēlojumam —nav vēlams.
Vērtējot padarīto darbu kopumā, gribētos atzīmēt divas galvenās kvalitātes. Pirmkārt — risinājuma savdabīgumu. Otrkārt — ieceres viengabalainību. Tikai šim «otrkārt» ne visur Jau rasts atbilstošs detalizējums.
V.Šusts
