Oto Hūns (Otto Huhn, von) – ievērojams ārsts, pazīstams vēsturnieks un kultūras darbinieks, ievērojamas baltvācu mācītāju ģimenes pārstāvis.
Oto Hūns dzimis 1764. gada 17. jūnijā Jelgavā Kurzemes superintendenta Kristiāna Hūna ģimenē.
Oto Hūns (Otto Huhn, von) – ievērojams ārsts, pazīstams vēsturnieks un kultūras darbinieks, ievērojamas baltvācu mācītāju ģimenes pārstāvis.
Oto Hūns dzimis 1764. gada 17. jūnijā Jelgavā Kurzemes superintendenta Kristiāna Hūna ģimenē.
Oto Hūns savas skolas gaitas uzsāka Jelgavā. Ģimnāzijas izglītību viņš guva Academia Petrina laikā no 1780. līdz 1783. gadam. Vairākkārt mainot mācību iestādes, 1788. gadā Hūns ieguva Dr.med. grādu Gettingēnas universitātē. Gadu vēlāk viņš nokārtoja eksāmenus Pēterburgā un ieguva tiesības strādāt par ārstu Krievijas impērijas teritorijā.
Darba gaitas Oto Hūns uzsāka Rīgā 1789. gadā. Īsā laikā viņš kļuva par populāru un iecienītu ārstu Rīgā. Šajā laikā Krievijas teritorijā nopietnas problēmas sagādāja baku izplatība, tāpēc Oto Hūns pievērsās baku vakcīnas ieviešanai. 1800. gada 27. novembrī Oto Hūns paveica pirmo baku vakcināciju Krievijā, izmantojot angļu ārsta Edvarda Dženera 1796. gadā atklāto vakcinācijas metodi.
1804. gadā O.Hūns pārcēlās uz Maskavu un 1805. gadā kā grāfa A.Razumovska mājas ārsts viņš apceļoja uz Ukrainu.
1808. gadā viņš pārdeva Maskavas Universitātei savu bibliotēku, kurā bija 2000 sējumu un 1809. gadā pieņēma kņaza Repņina uzaicinājumu kļūt par viņa galma ārstu.
1813. gadā O.Hūns atgriezās Rīgā, lai paliktu te līdz mūža galam. Rīgā viņš darbojās kā ārsts, kā zinātnieks, kā vēsturnieks un kā kultūras darbinieks.
Svarīgākais, ko Hūns veica kā ārsts savas dzīves beigu posmā, bija viņa līdzdalība labdarības iestādes dibināšanā. Tā bija paredzēta garīgi slimo un venērisko slimnieku ārstēšanai, kā arī nespējnieku sociālai apgādei un piespiedu darbam. Aleksandra Augstumu iestāde tika nodibināta 1824. gadā un Oto Hūns kļuva par tās pirmo direktoru. Tā bija pirmā šāda veida iestāde Baltijā.
Oto Hūns veica plašus pētījumus Vidzemes un Rīgas iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā, epidēmiju ierobežošanā, demogrāfijā un topogrāfijā. Viņa literārajā mantojumā atrodami bagāti materiāli par visu Baltijas pilsētu un daudzu lauku draudžu vēsturi un dzīves apstākļiem XIX gadsimta sākumā, kā arī dati par iedzīvotāju saslimstību, dziedniecisko iestāžu darbību un daudz vēl kas cits. Tam visam šodien ir milzīga vērtība.
1821. gadā O.Hūns saņēma IV klases Svētā Vladimira ordeni.
2005. gada 20. jūlijs
About The Author
