Ārkārtējā komisijā

 

Šķirot Ārkārtējā Komisijā ie­sniegto ziņojumu lapaspuses, at­klājas atkal jaunas un jaunas vācu neģēlības. Tur skaidri redzams, kā «augstākā rase» visādiem līdzek­ļiem centusies iznīcināt latviešu tautas labāko daļu.

 

Šķirot Ārkārtējā Komisijā ie­sniegto ziņojumu lapaspuses, at­klājas atkal jaunas un jaunas vācu neģēlības. Tur skaidri redzams, kā «augstākā rase» visādiem līdzek­ļiem centusies iznīcināt latviešu tautas labāko daļu.

Rīdziniece Anna Jansons ievie­tota centrālcietumā par to, ka vi­ņas vīrs aizgājis kopā ar Sarkano Armiju. Neskaitāmas reizes viņa vesta uz nopratināšanu, un vien­mēr pielietoti jauni spīdzināšanas paņēmieni. Pratinātāji viņu izģēr­buši un noguldījuši uz grīdas. Viens pratinātājs uzsēdies uz gal­vas, otrs Uz kājām un situši ar gumijas nūju, kamēr viņa zaudē­jusi samaņu. Ebrejiem pie nopra­tināšanas vācu neģēļi likuši rīt dzīvas pelēs.

 

Centrālcietums sevišķi «slavens» kļuvis ar savām karātavām. Nedē­ļas laika regulāri pakārti 13-18 cilvēku. Ir arī ziņas, ka liela daļa apcietināto noindēti šim nolūkam speciāli ierīkotā automašīnā – «melnajā Bertā». Tos, kuriem vāci soda izciešanas termiņu pagarinā­ja, nosūtīja uz Salaspili. Te sadzi­na cilvēkus no dažādām vietām. 1942/43. g. Salaspilī bija līdz 20 tūkstoš ārzemju ebrēju. Pēc ieve­šanas nometnēvisiem lika izģērb­ties un mantas atstāt barakā. Pa­šus pilnīgi kailus dzina uz 500 m attālo pirti. Pie ieejas pirtī pār­baudīja rokas. Ja kādam pirkstā bija gredzens, to noņēma. Pēc šādas «dezinfekcijas» cilvēki palika puskaili, jo no savām drēbēm gandrīz neko atpakaļ nedabūja. Nākošajā dienā sākās darbs. Se­višķi daudz strādāja pie ceļu rullēšanas. Pa 20-30 cilvēku zirgu vietā piejūdza rullim un bez atpū­tas dzina 12-14 stundas. Ja darbu uzraugam likās, ka kāds nestrādā pietiekami labi, to noguldīja zemē un uzskaitīja 25-50 sitienu. Pār lielākiem pārkāpumiem bija pare­dzēti pat līdz 200 sitienu.

 

Ar katru dienu nometnē vairo­jās mirušo skaits. Sākumā, kad mirušo bija maz, nometnē bija viens zārks. Tajā mirušo aiznesa līdz bedrei, izmeta tur, un zārku nesa atpakaļ. Vēlākjau nesa vai­rākus kopā vienkārši uz nestuvēm. Daudzi mira no tā,kaviņiem lielā vairumā ņēma asinis ievainotajiem vācu karavīriem. Paši ieslodzītie par to runāja: – «Nu vācuarmijakļūs no mūsu asinīm komunistiski noskaņota».

Nepietiks ar badu un pārcilvēcīgo darbu, vācu bendes izdomāja arvienu jaunus mocīšanas veidus. Nometnes komandants Lange bieži mēdza iegriezties virtuvē. Ja uz viņa jautājumu: – «Zupa garšo?» – atbildēja ar «jā», uz vietas vai­ rākus nošāva. Sievietes izvaroja, bet ja kādā pretojās; lika skriet apmēram divus kilometrus, pēc katriem pāris soļiem gulstoties un ceļoties. Pats vieglajā mašīnā brauca blakus un rīdīja uz moceklēm savu «arisko» suni.

 

Bieži ieslodzītie mēģināja bēgt no Salaspils moku bedres. Lielā­kais bēgšanas mēģinājums notika 1944. g. 30. jūlijā. izbēga 17 cil­vēku – 5 politieslodzītie vīrieši, 7 sievietes un 5 sargi. Dažus to­mēr vāciešiem izdevās sagūstīt. Nelaimīgajiem piesēja priekšā un uz mugurās biezu dēli 1 m garumā un 20 cm platumā ar uzrakstu: – «Bēdzējs». – Tā bija jāstaigā ve­selu mēnesi. Ja cilvēks fiziski ne­izturēja, to nošāva.

 

1944. g., juzdami tuvo galu un baidīdamies atstāt savu slepkavī­bu pēdas, vācieši sāka līķus dedzi­nāt. Viņi sāka izrakt pat 1941. g. noslepkavotos, izrakšanas darbus strādāja ebreji, saslēgti ķēdēs. Kad vieni vairs nespēja, tos nošāva, uz vietas sadedzināja un ņēma nāko­šos.

Tikai nedaudz laimīgajiem izde­vās sagaidīt savu atbrīvošanas stundu. Un viņi ir starp tiem, kas atriebs vācu asinssuņiem.